Ievads


Mans kā Lielās Baltās Brālības Sūtnes uzdevums ir sniegt pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par Ceļu, ko Gudrības Valdoņi vai Dievišķie Valdoņi, vai Lielā Baltā Brālība māca cilvēcei.

Tāpēc man ir nodoms mēģināt pasniegt jums materiālus, kas atklāj Iesvētījuma Ceļa tēmu vai Iekšējo Ceļu, vai Rožu Ceļu maksimāli pilnīgi, cik man atļauj iekšējie un ārējie apstākļi.

Publikāciju pamatā ir diktāti, ko Valdoņi ir devuši caur mani, kā arī citas publikācijas, kuras pēc maniem uzskatiem atklāj tēmu "Rožu Ceļš".

Tatjana Mikušina
Gaisma un Mīlestība!

 
 






"Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet, skatoties uz neskaitāmajām ciešanām un nelaimēm, no cilvēku tūkstošiem tikai viens ir pietiekami vērīgs, lai meklētu Dievu, bet no daudzajiem tādiem Dieva meklētājiem tik tikko vienam piemīt garīgā neatlaidība, kas ļauj neitralizēt sliktās karmas sekas, izvairīties no kosmiskās ilūzijas un sasniegt Realitāti – Dievu."


Йогананда Парамаханса «Бхагавадгита: Беседы Бога с Арджуной. Царственная Наука Богопознания. Новый перевод и комментарии» / Перевод с англ. - М.: ООО Издательство «София», 2008. Стр. 739.

Paramahansa Yogananda "Bhagavadgīta: Dieva sarunas ar Ardžunu. Ķēnišķīga Dieva izzināšanas Zinātne. Jauns tulkojums un komentāri" /Tulkojums no angļu val. - М.: ООО Издательство «София», 2008. Стр. 739.

 
 




Brīdinājums tiem,
kas tiecas stāties uz Ceļa

"Tikai viens ceļš ved uz Ceļu; tikai pašās tā beigās to var sadzirdēt Klusuma Balsi.

Kāpnes, pa kurām kāpj tas, kas tiecas, ir celtas no ciešanu un sāpju pakāpieniem; mierināt tās var tikai ar taisnprātīguma balsi. Ak, vai tev, mācekli, ja tu esi paņēmis sev līdz kaut vai vienu trūkumu, neatstādams to lejā: jo tad kāpnes salūzīs un nogāzīs tevi. To pakāje stāv dziļā tavu grēku un maldu purvā, un pirms tu uzdrošināsies pāriet pāri platam materialitātes bezdibenim, tev ir jānomazgā savas kājas Atsacīšanās Ūdeņos. Ak, vai tam, kas uzdrošināsies ar netīrām kājām apgānīt kaut vienu vienīgu pakāpienu. Tumši un lipīgi dubļi sacietēs, pielips viņa pēdām un pienaglos pārdrošnieku uz vietas; un viņam kā putnam, ko viltīgs putnu ķērājs noķēris cilpā, vairs nebūs tālākas virzības. Viņa netikumi pieņems atveidus un novilks viņu lejā. Viņa grēki pacels savas balsis kā šakāļi, smiedamies un kaukdami saulrietā; viņa domas kļūs par karapulku, kas sagrābs viņu un aizvedīs vergu gūstā."

J. Blavatska "Klusuma Balss".

 

Rekomendācijas tiem, kas tiecas stāties uz Ceļa

"Iznīcini savas vēlēšanās, mācekli, atņem spēku saviem netikumiem ātrāk nekā spersi pirmo soli augstākajā Ceļā. Iznīdē savus grēkus, padari tos mēmus uz visiem laikiem, pirms sāksi savu augšupgājienu.

Apvaldi savas domas un virzi visu uzmanību uz savu Skolotāju, kuru tu vēl neredzi, bet kuru jau nojaut.

Savieno visas savas jūtas vienā, ja gribi būt drošībā no ienaidnieka. Citādi tavas dvēseles tumšajās acīs neredzēsi stāvo taku, kas ved pie Skolotāja.

Ilgs un nogurdinošs ir ceļš, kas izplešas tavā priekšā. Viena nožēla par pagātni, kas palikusi aizmugurē, novilks tevi lejā, un nāksies tavu grūto kāpienu atkal sākt no jauna.

Iznīcini sevī atmiņas par iepriekšējiem pārbaudījumiem. Neatskaties atpakaļ, citādi tu esi pagalam.

Netici, ka var iznīcināt iekāri, kamēr lolo un apmierini to, – jo tie ir meli, ko iedveš Mara. Ar tās apmierināšanu netikums vēršas plašumā un izaug spēkā kā resns nobarojies tārps zieda sirdī.

Skolniekam jākļūst KĀ BĒRNAM, pirms pirmā skaņa pieskaras viņa ausij."

J. Blavatska "Klusuma Balss".

 



Kāds ir tavs motīvs, censoni?

Ir zināms, ka mūsu vadošais motīvs uzdod kustības virzienu. Tāpēc pašā Ceļa sākumā ir ļoti svarīgi tikt skaidrībā ar saviem motīviem, noteikt pareizo virzienu. Tāpēc, pat ja mums ir liela pārtikas rezerve, spēcīgs zirgs un daudz spēka, mēs nekad nesasniegsim mērķi, ja aulekšosim nepareizā virzienā.

Ir noteikti centieni, iekšējie virzošie spēki cilvēkā, kuri formējas ne no viena vien iemiesojuma un kuri ļauj nekļūdīgi izvēlēties Ceļu un sākt kustēties. Citi cilvēki, kuriem nav pietiekamu iekšēju sasniegumu, lasīs tās pašas grāmatas, tos pašus diktātus, klausīsies tos pašus vārdus, bet šīs visas šķietami pareizās darbības aizvedīs viņus tikai tālāk no Ceļa ilūzijas džungļos.

 





Neko nelīdzēs, ja jūs kaut kur izdzirdēsiet, kāds motīvs ir pareizais, un sāksiet pārliecināt sevi, ka jums arī ir tāds pats motīvs. Cilvēka psihe ir tā iekārtota, bet miesīgais prāts ir tik viltīgs, ka dažkārt cilvēkam ir viens motīvs, kurš ir patiess un kurš ir viņa apziņas līmeņa noteikts konkrētajā mirklī, bet viņš kaut kur dzird, ka pareizajam motīvam jābūt citam, un pārliecina sevi, ka viņam ir tieši tāds motīvs. Šai gadījumā viņa darbības tik un tā vadīs viņa īstais, slēptais motīvs, neatkarīgi no tā, ka cilvēks patiesi uzskata, ka viņa motīvs ir cits, tas, kuru viņš atklāti paziņo visiem, arī sev.

Ar to var izskaidrot, ka cilvēki, kuri sāk iet Ceļu, pēc kāda laika aiziet vai aizraujas ar kaut ko citu. Ar to var izskaidrot, kāpēc Ceļu iet nedaudzi cilvēki, bet sasniedz tikai daži cilvēki gadsimtā.

Zemāk minēti daži atbildes varianti uz jautājumu: kāds motīvs jūs vada, kad jūs stājaties uz Ceļa? Psihologi iesaka atbildēt nedomājot. Tad ir iespēja noskaidrot īsto motīvu. Tāpēc, ka tad, ja iejaucas miesīgais prāts, un jūs sākat pārdomāt un analizēt, tad visticamāk, jūsu atbildes neparādīs īsto motīvu. Un jūs paši maldīsieties.

 

Tātad, kas jūs virza,
kad jūs tiecaties stāties uz Ceļa:

• Vēlēšanās saskarties ar Augstākajām pasaulēm[1]

• Centieni uzlabot savu veselību[1]

• Uzlabot savu materiālo stāvokli[1]

• Vēlēšanās palīdzēt tuvākajam[2]

• Centieni realizēt sevi šajā pasaulē[1]

• Šķirties no savas nereālās daļas[2]

• Kalpošana Dievam[2]

• Kalpošana visām dzīvajām būtnēm[2]

• Sevis pilnveidošana[1]

• Mīlestība pret Dievu[2]

• Pārējais...[1]

 
[1]

 



Garīgā attīstība un nervu sabrukums (*)

Mūsu publicētais raksts ir pazīstama ārsta psihiatra Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli) viens no tiem viņa analīzes pirmajiem pretrunīgajiem un maz izpētītajiem procesu mēģinājumiem, kuri ir neizbēgami cilvēka garīgās pamošanās ceļā.

Šis darbs iegūst īpašu nozīmīgumu ar to, ka garīgās tapšanas problēmas, kurām bieži piemīt subjektīvs un personisks raksturs, ievieš vispārēju likumsakarību jēdzienu, bet tīri pētnieciska un profesionāla pieeja problēmai apvienojas ar autora garīgo pieredzi. Raksts lieliski ilustrē vienu no okultajiem likumiem, saskaņā ar kuru cilvēka jebkādos garīgos centienos neizbēgami atklājas viņā kā viss pozitīvais, tā arī viss negatīvais, nepielūdzami novedot skolnieku uz pārbaudījumu ceļu. Mūsu minētais pētījums ar J. Kļučņikova priekšvārdu ir viens no pirmajiem zinātniskiem un profesionāliem mēģinājumiem aptvert garīgās attīstības problēmas un cilvēka pārveidošanās no praktizējoša speciālista viedokļa.


(*) Minētais raksts ir kopēts no Rērihu sekotāju vietnes http://www.newepoch.ru/journals/5/assadgioli.html

 

Priekšvārds

Roberto Asadžioli (Roberto Assagioli) ir plaši pazīstams Eiropā kā ārsts filozofs, personības rekonstrukcijas tehnikas radītājs, ko viņš nosauca par "psihosintēzi". Virkne psihosintēzes principu izklāstīta publicētajā darbā. Sākumā bija Asadžioli tieksme iekļūt cilvēka garīgajā Pasaulē, tai dziļumā, kurā reliģisko un austrumu filozofiskās doktrīnas apzīmē par cilvēka individualitātes augstāko Es, kā Virsapziņu. Kā par nepiederīgu virsapziņas un garīgo aspektu psiholoģija pirmos atmeta filozofiju un reliģiju un radīja neveselīgu pārrāvumu, bet nereti arī konfliktu starp dažādām pieejām cilvēka dabai. Šo pārrāvumu mēģināja pārvarēt Zigmunds Freids, bet viņa ārstnieciskās un vēlāk filozofiskās koncepcijas noreducēja cilvēka dabu uz zemapziņu, uz seksuāliem kompleksiem. Jungs, Fromms un Asadžioli, balstoties uz vēdisko tradīciju, varēja bagātināt Eiropas zinātni par auglīgākām cilvēka pieejām.

Savas psihosintēzes idejas Roberto Asadžioli smēla ne tikai no Vēdāntas tekstiem. 1940. g., fašistu varas arestēts Itālijā, aptuveni mēnesi viņš pavadīja vieninieka kamerā un pēc tam stāstīja draugiem, ka tā bija ļoti interesanta un vērtīga pieredze, kas viņam deva iespēju izdarīt vairākus speciālus psihogarīgus vingrinājumus. Tikpat efektīvi Asadžioli izmantoja vientuļnieka piespiedu laiku 1943. g., kad viņš slēpās no Musolīni režīma attālos kalnu ciematiņos. Darbā "Garīgā attīstība un nervu traucējumi" tiek rosināta problēma, kas šai laikā no visiem viedokļiem iegūst milzīgu nozīmi. Un ne tikai garīgi vairāk attīstītiem cilvēkiem, bet tieši masu apziņai, jo uz Zemes uzvirmojušās kosmiskās enerģijas padarījušas garīgās tālākvirzīšanās nepieciešamību par kategorisku imperatīvu katram cilvēkam bez izņēmuma.

Var būt, ka šī iemesla dēļ Asadžioli atsevišķie momenti ir tikai ieskicēti, un ir vērts uzsvērt tos īpaši. Piemēram, autors, tikai garām ejot, runā par garīgās attīstības mākslīgas forsēšanas nepieļaujamību. Tagadējās garīgās atdzimšanas Krievijas apstākļos šim procesam pavadošie zaudējumi ir kļuvuši par īstu nacionālu nelaimi. Simti "institūti", pat "akadēmijas", skolas, biedrības un pulciņi, ko vada vietējie un ārzemju "guru", apmāca lētticīgos krievus ekstrasensoro dotību atklāšanai. Turklāt reflektantu psihe tiek nežēlīgi deformēta. Man ne reizi vien bija jāvēro šādu kursu apmeklētājus – paši viņu astrālie ķermeņi bezcerīgi rēgojās auras lūzumos.

Asadžioli – ārsts, viņa specialitāte – nervu slimību ārstēšana, kas radušās cilvēku garīgās tālākvirzīšanās rezultātā. Bet vārdkopa "slimība un garīga izaugsme" izskatās tā dīvaini – kādēļ tāda izaugsme, ja to pavada slimība?

Tik tiešām, vairums nervu slimību rodas ne no garīgas izaugsmes, bet gan kā to kropļošanas sekas. Asadžioli neziņo, cik grūta un ilgstoša ir "psihosintētiska" ārstēšana, starp citu, elementāra profilakse ļauj izvairīties no ļoti daudzām psiholoģiskām lamatām. Un vispirms ir kategoriski nepieļaujama kāda cita cilvēka iejaukšanās psihosfērā. Tā dēvētā ekstrasensoritāte nepavisam nav ne mērķis, ne nopelns, bet neizbēgams, slimīgs mūsu garīgās izaugsmes pavadonis – kontrolējams, ja mēs tiecamies pievienoties Dievišķai Pasaulei, un bīstami nekontrolējams, ja mūsu centieni ir saistīti ar Smalko Pasauli (2).

_______________________

(2) Termins "smalkā pasaule" Mācībā, ko devuši Rērihi, ir analoģisks asrālajam Esamības plānam. Dievišķo Valdoņu diktātos, kas doti caur T. Mikušinu, termins "smalkā pasaule" tiek izmantots visiem Esamības plāniem, izņemot fizisko pasauli.

Vienas pasaules un otras pasaules slazdi un samainīšanās Asadžioli iztirzā diezgan sīki, bet ir kāda svarīga problēma, ko viņš nemaz neaplūko, un ierunājas par to tikai vispārīgā enerģētiskā plānā. Tā ir Skolotāja problēma. Tieši Lielais Skolotājs kā saprotošs un Augstākā Individualitāte, un kā Augstākā Vibrācija palīdz mums tikt galā ar daudzām briesmām Gara ceļos, sevišķi pirmajos soļos.

Lielais Skolotājs, ja mūsu sirds tiecas uz viņu pastāvīgi, – ir mūsu garīgās virzīšanās garants, ābeces aizsardzība pret nevēlamas ielaušanās Smalkajā pasaulē, pret velna uzbrukumiem, runājot kristiešu valodā. Viņš vienmēr var sūtīt mums Psihiskās enerģijas vilni, kad mēs jūtam tās bīstamu uzbrukumu.

Ar šīm nelielajām piezīmēm var rekomendēt Roberto Asadžioli darbu masu lasītājiem.

J. Kļučnikovs

 




Cilvēka garīgā attīstība ir garš process; tas ir ceļojums pa brīnišķīgām zemēm, bagāts ne tikai ar apbrīnojamiem notikumiem, bet arī šķēršļiem un briesmām. Tas ir saistīts ar dziļas, morālas attīrīšanās procesiem, pilnīgu transformāciju, daudzu agrāk neizmantotu spēju atmošanos, apziņas izaugsmi līdz agrāk neiedomājamam līmenim, paplašinoties jaunās iekšējās telpās. Tāpēc nav jābrīnās, ka tik svarīgas pārmaiņas norisinās dažādās kritiskās stadijās, kas nereti saistītas ar nervu, emocionāliem un prāta traucējumiem. Parastos klīniskajos novērojumos tos ir viegli sajaukt ar traucējumiem, kas notiek pavisam citu iemeslu dēļ. Tikmēr traucējumiem, par ko mēs runājam, ir gluži īpaša jēga, tiem vajadzīgs cits novērtējums un ārstēšana. Mūsdienās šos traucējumus, ko izraisa garīgi cēloņi, sastop arvien biežāk. Parādās arvien vairāk cilvēku, kuri apzināti vai neapzināti izjūt iekšēju garīgu slodzi. Turklāt modernā cilvēka garīgā attīstība viņa lielākas daudzpusības dēļ un jo īpaši pretestības dēļ, ko izraisa viņa kritiskais prāts, kļuvusi grūtāks un sarežģītāks iekšējos procesos nekā agrākos laikos. Tāpēc ir mērķtiecīgi sniegt pārskatu par nervu un psihiskiem traucējumiem, kuri var rasties dažādos garīgās attīstības posmos un parādīt visiedarbīgākās to pārvarēšanas metodes.

Pilnas garīgas apziņas sasniegšanas ceļā cilvēks var iziet caur piecām kritiskām stadijām: krīzes, pirms garīgās atmošanās; garīgās atmošanās izraisītas krīzes; depresijas, kas seko pēc garīgas atmošanās; krīzes garīgas atmošanās stadijā un beidzot "dvēseles tumšā nakts". Izskatīsim tās pēc kārtas.

 

Krīzes pirms garīgās atmošanās

Lai pareizi novērtētu dīvainu iekšēju pārdzīvojumu nozīmi, kad parādās garīgas atmošanās priekšvēstneši, mēs teiksim dažus vārdus par vidēja cilvēka psihi. Viņu it kā straume nes pa dzīvi. Viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, neuzstādot jautājumus par tās jēgu, vērtībām un mērķiem. Cilvēkam ar zemu garīgās attīstības līmeni viss reducējas uz personīgo vēlmju realizēšanu, piemēram, viņš tiecas pēc bagātības, pēc savu dziņu apmierināšanas un godkārības. Cilvēks, kura garīgais līmenis ir mazliet augstāks, pakļauj savas personiskās tieksmes to ģimenes un sabiedrisko pienākumu izpildīšanai, kuru cieņa ir ieaudzināta. Turklāt viņš nedomā, kā šie pienākumi radušies, kādas ir to savstarpējās sakarības u.t.t. Viņš var uzskatīt sevi par ticīgo, tomēr viņa reliģiozitāte būs virspusēja un vispārpieņemta. Lai dzīvotu ar mierīgu sirdsapziņu, viņam pietiek formāli izpildīt savas Baznīcas priekšrakstus un piedalīties noteiktās ceremonijās. Īsāk runājot, parasts cilvēks nedomādams balstās uz neapšaubāmu parastās dzīves realitāti. Viņš stingri turas pie zemes labumiem, ko viņš uzskata par pozitīvu vērtību. Tādējādi zemes eksistence viņam galvenokārt ir pašmērķis.

Pat, ja viņš tic paradīzei nākotnē, ticība viņam ir gluži teorētiska un akadēmiska. Un nokļūt šajā "paradīzē" viņš cenšas pēc iespējas vēlāk.

Tomēr var gadīties, un laiku pa laikam tā notiek, ka šis "parastais" cilvēks savā garīgajā dzīvē pārcieš pēkšņu transformāciju, kas pārsteidz viņu negaidīti un sabiedē. Dažreiz šāda transformācija notiek daudzkārtēju vilšanos dēļ, un bieži vien spēcīga garīga satricinājuma, piemēram, tuva cilvēka zaudēšanas dēļ. Tomēr dažkārt tā notiek bez ārējiem iemesliem: pilnīgas labklājības apstākļos rodas nenoteikts nemiers, neapmierinātības jūtas un iekšējs tukšums. Cilvēks cieš no kaut kā nenoteikta, no kaut kā trūkstoša, no tā, ko viņš pats nevar ne nosaukt, ne aprakstīt. Pamazām rodas nerealitātes, ikdienas dzīves pasaulīguma sajūta. Personīgās intereses, ar ko cilvēks līdz šim bija aizņemts un pilnīgi aizpildīja viņa laiku, it kā sākušas bālēt un zaudē savu svarīgumu un vērtību. Jaunā plānā izvirzās jauni jautājumi: cilvēks sāk pārdomāt par dzīves jēgu, par parādību cēloņiem, kurus agrāk viņš pats uztvēra kā pašsaprotamus – viņš pārdomā par sākotnējiem savu un svešu ciešanu cēloņiem,, par cilvēku nevienlīdzības attaisnošanu un cilvēku eksistences rašanos un mērķi.

Šajā posmā nereti gadās maldīšanās. Daudzi, kas nesaprot sava jaunā dvēseles stāvokļa jēgu, uzskata to kā par uznākušām dīvainībām un slimīgām fantāzijām un tā kā tās ir ļoti mokošas, cenšas tās visādi pārvarēt. Baidoties "sajukt prātā", viņi dara visu iespējamo, lai atkal iegremdētos konkrētajā realitātē, kas, kā viņiem šķiet, draud no tiem aizslīdēt. Šajā cīņā daži ar divkāršu dedzību metas dzīves virpulī un alkatīgi meklē jaunas nodarbošanās, ierosmes un sajūtas. Dažreiz tādā ceļā jums izdodas nomākt savu nemierīgumu, bet gandrīz nekad neizdodas pavisam atbrīvoties no tā. Šis nemierīgums klīst viņa būtnes dziļumā, izšķīst ikdienas dzīves pamatā un pēc kāda laika, dažreiz pat pēc vairākiem gadiem ar jaunu spēku izraujas apziņas virspusē. Tagad šis nemierīgums kļūst vēl mokošāks, iekšējais tukšums – vēl nepanesamāks. Cilvēks jūtas iznīcināts, viss, no kā sastāvēja viņa iepriekšējā dzīve, šķita kā sapnis, nokrita kā tukša čaula. Tai pašā laikā jauna jēga vēl nav radusies, un brīžiem cilvēks vienkārši nezina neko par to, un pat nenojauš par tās eksistences iespēju.

Bieži šīm ciešanām pievienojas morālā krīze, pamostas un padziļina ētiskā apziņa, cilvēks nomokās ar vainas un nožēlas apziņu par saviem iepriekšējiem darbiem. Viņš bargi tiesā sevi un iekrīt pilnīgā grūtsirdībā.

Dabiski, šādā stāvoklī viegli var rasties domas par pašnāvību, fiziskās eksistences pārtraukšanu, loģiska sava iekšējā kraha atrisinājumu.

Piebildīsim, ka šī ir vispārēja tamlīdzīgu pārdzīvojumu norises shēma. Īstenībā šeit ir iespējamas dažādas individuālas īpatnības: daži vispār neizjūt akūtu stadiju, citiem izrādās, ka tā pēkšņi parādās bez iepriekšējiem posmiem, trešajiem valda uzmācīgas filozofiskas šaubas, ceturtajiem galveno lomu spēlē morālā krīze. Šī garīgā lūzuma parādības ir ļoti līdzīgas kā noteiktu simptomu neirastēnijai vai psihastēnijai. Piemēram, viens no psihastēnijas simptoms nav nekas cits kā zaudējot funkcionēšanu realitātē, citiem – depersonalizācija. Garīgās krīzes līdzība ar minētajām saslimšanām pastiprinās ar to, ka to izraisa tie paši simptomi kā novājēšana, nervu sasprindzinājums, bezmiegs, gremošanas un asinsrites traucējumi.


Garīgās atmošanās izraisītas krīzes

Saiknes nodibināšana starp personību un dvēseli, ko pavada tās gaismas plūsmas, prieku un darbīgu spēku, nes brīnišķīgu atbrīvošanās stāvokli. Iekšēja cīņa, ciešanas, neirozes un fiziski satricinājumi var pēkšņi izgaist un bieži ar tādu ātrumu, ka kļūst acīmredzams, ka tie notiek nevis morālu iemeslu dēļ, bet no garīgām ciešanām. Tādos gadījumos garīga atmošanās ir pilnīga izdziedināšanās vārda tiešajā nozīmē.

Tomēr ne vienmēr atmošanās notiek tik vienkārši un harmoniski. Tā pati var no sevis izraisīt sarežģījumus, satraukumus un novirzes. Tas attiecas uz tiem cilvēkiem, kuru prāts nav pilnīgi līdzsvarots, kuru emocionālā dzīve ir pārlieku eksaltēta, nervu sistēma ir pārāk trausla vai jūtīga, lai nesāpīgi izturētu strauju garīgu enerģiju pastiprinājumu.

Kad prāts ir pārāk vājš vai nesagatavots, lai izturētu garīgu gaismu, vai cilvēkam piemīt nosliece uz augstprātību un egocentrismu, tad iekšējie notikumi var tikt nepareizi saprasti. Rodas tā nosaukto līmeņu nobīde, relatīvā pārnese uz absolūto, personīgā sfēra – garīgajā pasaulē. Tādējādi garīgais spēks var novest pie personīgā "es" pārspīlēšanas. Pirms dažiem gadiem man bija izdevība novērot tipisku ārkārtīgu tāda tipa gadījumu Vankona psihiatriskajā slimnīcā. Viens no tā iedzīvotājiem simpātisks večuks, mierīgi un neatlaidīgi apgalvoja, ka viņš ir Kungs Dievs. Visapkārt šai pārliecībai viņš radīja klātni ar fantastiskām idejām par debesu karapulkiem, kuriem viņš pavēlēja, par lielām lietām, ko viņš paveica, un tā tālāk. Visās pārējās lietās viņš bija brīnumjauks un ļoti laipns cilvēks, vienmēr gatavs pakalpot ārstiem un slimniekiem. Viņa prāts bija ļoti skaidrs un vērīgs. Viņš bija tik apzinīgs, ka viņu pieņēma par aptiekāra palīgu. Aptiekārs uzticēja viņam aptiekas atslēgas un zāļu gatavošanu, un tā dēļ nebija ne mazāko nepatikšanu, ja neskaita cukura pazušanu, ko viņš paņēma no krājuma, lai sagādātu prieku dažiem pacientiem. No parastā medicīniskā viedokļa mūsu slimniekam vajadzētu noteikt diagnozi: vienkāršs lieluma mānijas, paranoidālas saslimšanas gadījums. Bet īstenībā visi šie formulējumi ir tikai aprakstoši, iekļaujoši kaut kādos klīniskos rāmjos. Mēs nezinām neko noteiktu par šo traucējumu dabu, par to patiesajiem cēloņiem. Bet mums ir svarīgi zināt – vai zem idejām nav slimnieka dziļāki psiholoģiski motīvi.

Mēs zinām, ka cilvēka gara realitātes un dvēseles iekšējās vienotības uztvere cilvēkam, kurš to pārdzīvo, izraisa iekšēja lieluma sajūtu, paaugstināšanos, iesaistīšanos ar dievišķu dabu. Visos laikos reliģiskās mācībās mēs atrodam šādus apliecinājumus. Bībelē īsi un skaidri teikts: "Vai jūs zināt, ka esat Dievi? " Svētlaimīgais Augustīns teica: "Kad cilvēka dvēsele mīl, tad viņa kļūst līdzīga tam, ko mīl." Kad viņa mīl pasaulīgo, tad kļūst pasaulīgam, bet, kad viņa mīl Dievu, vai tad viņa nekļūst par Dievu?"

Cilvēka pilnīga visstiprākā tāpatība – viņa gara tīrā esamībā – ar augstāko garu izteikta Vēdāntas filozofijā. Lai kā arī mēs neuztvertu šīs attiecības starp individuālo un universālo – kā pilnu identiskumu pēc būtības vai kā līdzību, kā līdzdalību vai kā vienotību, – un teorijā un praksē vajag skaidri apzināties neizmērojamu distanci starp garu un viņa tīro esamību un parasto personību. Pirmais – tas ir pamats vai centrs, otrs – tas ir mazais "es", mūsu ikdienišķā apziņa. Šo atšķirību ignorēšana izraisa aplamas, bīstamas sekas. Tieši tas ļauj saprast garīgos, augstāk aprakstītos un citus slimnieka ne tik ārkārtējas formas pašpaaugstināšanās un pašdievināšanas traucējumus.

To pacientu slimīgo maldīšanos, kuri kļūst par tamlīdzīgu ilūziju upuriem, var secināt, ka viņi pieraksta savam pārejošam "es" un augstākas gara kvalitātes spējām. Runa ir par relatīvu un absolūtu, personisku un metafizisku līmeņu sajaukšanu. Noteiktos gadījumos tamlīdzīga lieluma mānijas sapratne var dot vērtīgus norādījumus to ārstēšanai. Un proti, ir pilnīgi veltīgi pierādīt slimniekam, ka viņam nav taisnība, ka viņš maldās, izsmejot viņu. Tā viņu var tikai aizkaitināt un uzbudināt.

Ir labāki citādi rīcības paņēmieni: atzīt realitāti, kurā ir viņa idejas, bet pēc tam ar visu pacietību mēģināt paskaidrot slimniekam viņa maldīšanos.

Citos cilvēka dvēseles pamošanās gadījumos, ja viņam pavada pēkšņas, iekšējas apskaidrošanās, var izraisīt emocionālu pārslodzi, kura izpaužas vētraini un nekārtīgi, kā kliedzienus, raudas, dziedāšanas un uzbudinājuma rīcību.

Daži spēcīgas dabas cilvēki pacēluma rezultātā, ko izraisa garīga atmošanās, var pasludināt sevi par praviešiem vai reformatoriem, dibina sektas, kuras atšķiras ar fanātismu un centieniem visus pievērst savai ticībai.

Dažiem augsta līmeņa, taču pārāk spēcīgiem cilvēkiem pārdzīvota transcendentāla un dievišķīgas paša gara puses pārdzīvotā atklājuma rezultātā rodas pretenzija uz pilnīgu identiskumu ar savu garīgo daļu vārda tiešā nozīmē. Īstenībā tādu identiskumu var sasniegt tikai ilgas, sarežģītas personības pārdzimšanas transformācijas ceļa rezultātā. Tāpēc viņa pretenzija nevar tikt apmierināta – no depresīviem stāvokļiem līdz pat izmisumam un pašiznīcināšanās impulsiem. Dažiem atbilstoši predisponētiem cilvēkiem iekšēja pamošanās var tikt pavadīta ar paranormālām parādībām. Viņi redz augstākas eņģeļiem līdzīgas būtnes, dzird balsis un jūt automātisku rakstīšanas aicinājumu. Šādu ziņojumu nozīme var būt dažāda. Jebkurā gadījumā vajag saprātīgi pārbaudīt un analizēt bez neapšaubāmas noraidīšanas, bet arī bez iepriekšējas pietātes, ko var iedvest viņa informācijas avota neparastums. Sevišķi uzmanīgi jāizturas pret ziņojumiem, kuri satur tiešas pavēles un prasa aklu paklausīšanu, kā arī pret tiem, kas saslavē informācijas uztvērēju – īsti Garīgi Skolotāji – nekad neizmantos tādus līdzekļus.

Jāievēro, ka neatkarīgi no tā, cik patiesi un nozīmīgi ir tādi ziņojumi, tie vienmēr ir kaitīgi veselībai, jo var ievērojamā mērā izjaukt jūtu un saprāta līdzsvaru.


Sekojoša krišana pēc garīgas atmošanās

Pēc garīgas pamošanās, paejot kādam laikam, parasti seko krišana. Mēs jau runājām, ka harmonisks garīgas pamošanās process izraisa prieka, prāta apskaidrošanās, apziņas jēgas un esamības mērķa sajūtu. Izzūd daudzas šaubas un atrisinās daudzi jautājumi, rodas iekšējās pārliecības sajūta. To visu pavada vienotības, skaistuma un dzīves svētuma pārdzīvojums: atmodusies dvēsele izjūt mīlestības plūsmu pret visiem cilvēkiem un katru dzīvu radību

Un patiesi sirdij nav nekā priecīgāka un iepriecinošāka par saskarsmi ar atmodināto, kurš ir tādā svētlaimes stāvoklī. Šķiet, ka viņa iepriekšējā personība ar tās asumiem un nepatīkamajām pusēm izzudusi, un mums uzsmaida jauns cilvēks, simpātiju pārpilns, cenzdamies nest prieku un būt derīgam apkārtējiem, dalīties ar viņiem iegūtajos garīgajos dārgumos, kurus viņš nevar aptvert vienatnē.

Šis prieka stāvoklis var turpināties ilgāk vai mazāk ilgi, bet tas, protams, beidzas. Ikdienas personība ar tās dziļo pamatu tikai pagaidām aizgājusi no virspuses, tā it kā aizmigusi, bet nav pazudusi un pilnīgi nepārveidojas. Turklāt garīgās gaismas un mīlestības plūsma kā viss pārējais pasaulē ir ritmisks un ciklisks. Tātad agri vai vēlu uzplūdumam seko atplūdi.

Svētlaimei aizejot, pārdzīvošana ir ļoti mokoša, un dažos gadījumos tai līdz nāk stipra krišana un nopietni traucējumi. No jauna pamostas un ar jaunu spēku rodas zemiskas tieksmes. Visi "mēsli", plūsmas uzsūktie, no jauna uzpeld virspusē.

Tikmēr pamošanās process izsmalcinājis ētisko apziņu, pastiprinājis centienus pēc pilnības, cilvēks pats sevi tiesā stingrāk un nežēlīgāk, viņam var šķist, ka viņš kritis dziļāk nekā agrāk. Šo maldīšanos pastiprina tas apstāklis, ka virspusē iznāk agrāk dziļi slēptās noslieces un dziņas: augstie, garīgie centieni parādās kā izeja šiem spēkiem, pamodināja un izvilka tos no bezapziņas.

Krišana var nonākt tik tālu, ka cilvēks sāk noliegt savas iekšējās pieredzes garīgo nozīmīgumu. Viņa iekšējā pasaulē valda šaubas un sevis noniecināšana, viņš padodas kārdinājumam uzskatīt visu, kas ar viņu noticis, par ilūziju, sentimentālām "pasakām". Viņš var kļūt cietsirdīgs un sarkastisks, ciniski izsmiet sevi un citus, atteikties no saviem ideāliem un centieniem. Taču neņemot vērā visas pūles, viņš nevar no jauna atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Skaistums un brīnums, ko viņš pārdzīvoja, paliek viņā un neaizmirstas. Viņš jau vairs nevar vienkārši dzīvot seklu ikdienišķu dzīvi, to plosa un nedod miera dievišķīgas ilgas.. Kopumā reakcija ir ārkārtīgi sāpīga, ar izmisuma lēkmēm un domām par pašnāvību.

Līdzīgas ārkārtīgas reakcijas tiek pārvarētas ar skaidru izpratni par to, kas notiek, un ar to pašu vienīgā ceļa apziņu, lai pārvarētu grūtības. Tieši tāpēc cilvēkam nepieciešama palīdzība no malas.

Vajag palīdzēt viņam apzināties, ka svētlaimes stāvoklis nevar ilgt mūžīgi un sekojošā reakcija ir dabīga un neizbēgama. Brīnišķīgais stāvoklis, ko viņš pārdzīvoja, bija kā augsts lidojums uz saules apmirdzētām virsotnēm, no kurām redzama pasaules aina. Bet katrs lidojums agri vai vēlu beidzas. Mēs atkal atgriežamies līdzenumā un tad lēni, soli pēc soļa pārvaram stāvu kāpšanu, kas ved uz virsotni. Apzināšanās, ka pārdzīvotā nolaišanās vai "krišana" ir dabisks process, caur kuru mums visiem ir jāiet cauri, mierina un uzmundrina ceļinieku, palīdzot sakopot spēkus, lai sāktu pārliecinātu pacelšanos.


Krīzes garīgās pārvēršanās stadijā

Minētais pacēlums īstenībā ietilpst pilnīgā personības transformācijā un pārdzimšanā. Tas ir ilgs un sarežģīts process, iekļaujot dažādas fāzes: aktīvas sajūtas fāze ar mērķi novērst šķēršļus garīgo spēku plūsmā; attīstības fāze tām iekšējām spējām, kas iepriekš slēptas vai vāji izteiktas; fāze, kuras gaitā, personībai klusu ciešot un rāmi ļaujot strādāt ar sevi garam, vīrišķīgi un pacietīgi, panesot neizbēgamās ciešanas. Šis ir laiks, kas piepildīts ar pārmaiņām, kad gaisma un tumsa, prieks un sāpes nomaina citu ar citu. Cilvēka spēki un uzmanība bieži šajā posmā ir tik pārņemta ar smagiem un dažkārt mokošiem iekšējiem notikumiem, ka viņš slikti tiek galā ar dažādām personības ārējām dzīves prasībām. Vērotājs no malas, kas novērtējis tādu cilvēku no viņa normāluma un praktiskās efektivitātes viedokļa, drīzāk secinās, ka viņš kļuvis it kā "sliktāks", mazāk "vērts" nekā agrāk. Tā garīgi progresējoša cilvēka iekšējās problēmas saasina ģimenes, draugu un pat ārstu nesapratne un netaisnīgs vērtējums. Ne reizi dzirdamas nosodošas piezīmes par kaitīgu garīgu centienu un ideālu iedarbību, atņemot cilvēka cieņu praktiskajā dzīvē. Tamlīdzīgi spriedumi bieži izraisa dziļu nomāktību, dvēseles samulsumu un grūtsirdību.

Šo pārbaudījumu, kā arī citus vajag pārvarēt. Tas māca tikt galā ar personisku jutīgumu un palīdz izstrādāt stingrību un spriedumu neatkarību. Tāpēc vajag nepretoties šim pārbaudījumam, bet pacietīgi pieņemt to. Ja tuvinieki sapratīs cilvēka stāvokli šajā situācijā, viņi var sniegt viņam svarīgu palīdzību, paglābt no liekām ciešanām. Runa ir tikai par kādu pārejas posmu, kad cilvēks atstāj iepriekšējo stāvokli, bet vēl nav sasniedzis jaunu. Tā kāpuram, kurš pārvēršas par tauriņu, ir jāiziet kūniņas stadiju, bezpalīdzības un bezapziņas stadiju.

Atšķirībā no kāpura, cilvēkam ir atņemta tā drošība un klusums, kurā tauriņš iziet cauri savai metamorfozei. Viņam, jo īpaši mūsu laikā, jāpaliek savā vietā un vismaz pēc saviem spēkiem jāizpilda pienākums pret ģimeni un sabiedrību, profesionālos pienākumus – tā, it kā viņa iekšējā pasaulē nenotiktu nekas sevišķs. Viņam uzdotais uzdevums ir ļoti grūts. To var salīdzināt ar problēmu angļu inženieru priekšā, kuriem bija jāpārbūvē Londonas stacijas ēka, nevienu stundu nepārtraucot vilcienu kustību.

Nav brīnums, ja tik sarežģīts uzdevums dažkārt izraisa tādus nervu un dvēseles traucējumus kā spēku izsīkums, bezmiegs, nomāktība, uzbudinājums, kuri savukārt kā ciešas gara un ķermeņa mijiedarbības sekas var izraisīt dažādus fiziskus simptomus. Lai palīdzētu šai situācijai, vispirms nepieciešams izzināt slimības īsto cēloni un sniegt slimniekam pareizu psihiatrisko palīdzību, citādi vienīga fiziskā ārstēšana un zāļu lietošana tikai vājinās nelabvēlīgo sajūtu, bet nekādi neiedarbosies uz garīgi dvēseliskās kaites saknēm. Dažreiz šie traucējumi rodas no pārslodzes – no pārmērīgas piepūles, kas vērsta uz paātrinātu garīgo attīstību. Tādas piepūles sekas ir ne transformācija, bet zemāko komponentu izstumšana, iekšējas cīņas paasināšanās ar atbilstošu nervu un dvēseles pārmērīgu sasprindzinājumu. Pārāk tiecoties pēc pilnības, pastāvīgi jāatceras, ka darbs iekšējai pāratdzimšanai īstenojas ar garu un garīgām enerģijām. Slimnieka personisks uzdevums ir šos spēkus ņemt palīgā caur iekšēju pašaizliedzību, lūgšanu un pareizu dvēseles stāvokli un censties novērst to, kas var traucēt brīvai gara iedarbībai. Bez tā viņam paliek tikai ar pacietību un uzticību gaidīt garīgas darbības izvēršanu dvēselē.

Citas, kādā ziņā pretējas grūtības ir tikt galā ar īpaši spēcīgu garīgā spēka plūsmu. Šī vērtīgā enerģija viegli var tikt iztērēta jūtu pārpilnības un liekas drudžainas darbošanās dēļ. Dažos gadījumos šī enerģija tieši otrādi, tiek pārāk apvaldīta, uzkrāta, nepietiekami realizētā darbībā, tā kā galu galā tās spiediens arī izraisa iekšējus traucējumus. Tā stipra elektriskā strāva kausē vadu, izraisot īssavienojumu. Tādējādi, vajag iemācīties saprātīgi vadīt garīgās enerģijas plūsmu; nevis izšķiest, bet izmantot to auglīgā iekšējā un ārējā darbībā


Dvēseles tumšā nakts

Kad transformācijas process sasniedz augstāko punktu, tā izšķirošais, pēdējais posms nereti tiek pavadīts ar stiprām ciešanām un iekšēju nomāktību. Kristiešu mistiķi to nosauca par stāvokli "dvēseles tumšā nakts". Ārēji tas atgādina slimību, ko psihiatri sauc par depresīvu psihozi vai melanholiju. Tās pazīmes: smagas nomāktības stāvoklis pat līdz izmisumam; izteikta sevis necienīguma sajūta; asa sevis nosodīšana – pilnīgi bezcerīgs un nolādēts; nomācoša prāta paralizēšanas sajūta, gribas spēka un paškontroles zaudēšana, pretošanās un bremzēšana jebkuras darbības gadījumā. Daži no šiem simptomiem var parādīties mazāk izteiktā formā arī iepriekšējās stadijās, tomēr nesasniedzot, " dvēseles tumšās nakts" sasprindzinājumu.

Šis savdabīgais un auglīgais pārdzīvojums, lai kā tas nešķistu, nerodas no tīri slimīga stāvokļa. Tam ir garīgi cēloņi un dziļa garīga nozīme.

Pēc šīs tā sauktās "mistiskās krustā sišanas" vai "mistiskās nāves" pienāk uzvaras augšupcelšanās, un ar to beidzas ciešanas un nelaimes. Tā nes pilnīgu izveseļošanos un apbalvo par visu pārdzīvoto.

Izvēlētais temats lika mums nodarboties gandrīz tikai vienīgi ar negatīvām un neparastām iekšējās attīstības pusēm. Tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka cilvēki, kas iet garīgās attīstības ceļu, izjūt nervu traucējumus biežāk nekā citi. Jāpiebilst, ka pirmkārt, daudziem garīgā attīstība norit harmoniskāk nekā aprakstītajos gadījumos, iekšējās grūtības tiek pārvarētas, un cilvēks pāriet no posma uz posmu bez nervu reakcijām un bez īpašām fiziskām kaitēm.

Otrkārt, nervu un psihiskie traucējumi parastajiem cilvēkiem bieži norit smagāk un sliktāk padodas ārstēšanai nekā tie, kam ir garīgi cēloņi. Parasto cilvēku traucējumi bieži saistīti ar stipriem dziņu konfliktiem vai neapzinātu dziņu konfliktiem ar radošo personību, vai tie rodas no kāda pretdarbības, viņu pašu egoistiskām prasībām vai vēlmēm. Parastos cilvēkus ir grūtāk ārstēt, jo viņu augstākie aspekti ir pārāk vāji attīstīti un ir maz, uz kā varētu balstīties, lai pārliecinātu viņus pakļaut sevi tai pašdisciplīnai, kas ļauj atjaunināt iekšējo harmoniju un veselību.

Treškārt, to cilvēku ciešanas un slimības, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, lai cik smagās formās tās dažkārt viņiem nebūtu, īstenībā ir tikai pagaidu reakcijas, it kā "atbiras" organiskas augšanas procesā, kas ved uz iekšēju pāratdzimšanu. Tāpēc tās bieži izzūd pašas no sevis, kad pāriet izraisītā krīze, vai samērā viegli novēršamas ar pareizu ārstēšanu.

Ceturtkārt. Ciešanas, ko izraisa garīgā viļņa atplūdi, ar uzviju tiek atlīdzinātas ne tikai ar iekšēja pacēluma un uzplūduma posmiem, bet arī ar ticību nozīmīgam un augstam mērķim, kura dēļ notiek iekšējais ceļojums. Uzvaras paredzēšana ir ļoti liels stimulējošs spēks un mierinājums, neizsīkstošs vīrišķības avots. Šo tēlu mums vajag ierosināt sevī, cik spilgti vien varam, un bieži palīdzēt tā mūsu ceļabiedriem. Jo tā ir gandrīz vislabākā palīdzība, ko mēs varam sniegt. Mums ir jācenšas pēc iespējas izteiksmīgāk iztēloties labumu, ko gūst uzvarējusi un atbrīvota dvēsele, kura apzinīgi pievienojas Dievišķas dzīves gudrībai, spēkam un mīlestībai. Jācenšas ar iekšējo skatu redzēt uz zemes Dieva Valstību Viņa godībā un pilnībā, ko pauž atbrīvotas cilvēces aina – jaunradīta, pilna Dievišķu gaviļu. Tamlīdzīgas vīzijas rādījuši lielie mistiķi un svētie, ar smaidu pārdzīvojuši iekšējās ciešanas un fiziskās mokas, viņus iedvesmoja svētā Asīzes Franciska vārdus: "Gaidot svētlaimi, katras mokas ir bauda..."

Tagad uz kādu laiku no šiem augstumiem nolaidīsimies ielejā, kur cilvēki "strādā vaiga sviedros". Ja paskatīsimies uz problēmu no medicīnas un psiholoģijas viedokļa, tad jātiek skaidrībā vienā svarīgā jautājumā. Mēs jau runājām: kaut traucējumi, ko pavada garīgās attīstības krīzes, atgādina dažas slimības, un reizēm tās pat nav atšķiramas, īstenībā to cēloņi un nozīme ir pilnīgi atšķirīgi un kādā ziņā pat pretējas. Atbilstoši arī to ārstēšanai jābūt atšķirīgai. Vienkāršu slimnieku nervu simptomi parasti ir ar regresīvu raksturu, jo šie slimnieki nav spējīgi uz to iekšējo un ārējo adaptāciju, ko prasa normāla personības attīstība. Tā dažiem neizdodas atbrīvoties no emocionālas atkarības no vecākiem, un viņi paliek šajā bērnišķīgajā atkarības stāvoklī no vecākiem vai tiem, kas viņus pārstāv, kaut vai simboliski. Dažreiz slimniekam nepietiek paša gribas tikt galā ar parastas ģimenes vai sociālās dzīves grūtībām. Pašiem to neapzinoties, viņi mēģina atbrīvoties no saviem pienākumiem, bēgot slimībā. Citos gadījumos slimības iemesls ir emocionāla trauma, piemēram, vilšanās vai zaudējuma dēļ; ja cilvēks nav spējīgs situāciju pieņemt, tad uz to reaģē sāpīgi.

Visos minētajos gadījumos runa ir par konfliktu starp apzinātu personību un zemākiem impulsiem, kuri, darbojoties neapzinātā sfērā, sāk daļēji dominēt pār apziņas spēkiem. Ciešanām, kuras izraisītas garīgās attīstības gaitā, pretēji, ir izteikti progresīvs raksturs. To sasprindzinājuma sekas ir saistītas ar augšanu un cīņu starp personību un no augšienes nākošām enerģijām.

Tādējādi, šīs divu tipu saslimšanas ir jāārstē ar pilnīgi dažādām metodēm. Pirmā kaišu veida gadījumā ārstam vajag palīdzēt slimniekam atgriezties normāla cilvēka stāvoklī. Tāpēc viņam vajag atbrīvot pacientu no izraidīšanām un aizliegumiem, baiļu un atkarības sajūtas, pārmērīga egocentrisma un kļūdainiem vērtējumiem, izkropļotiem priekšstatiem par realitāti. Viņa uzdevums ir novadīt cilvēku līdz objektīvam un saprātīgam normālas dzīves redzējumam, līdz pilnīgai paša pienākumu un citu cilvēku tiesību apzināšanai. Nenobriedušie un savstarpēji konfliktējošie faktori ir jāattīsta un jāpanāk to saskaņa, tā īstenojas sekmīga personiska psihosintēze.


Attiecībā uz otro kaišu grupu, tad uzdevums ir iekšēja harmonizācija – ārstēšanai jābūt, lai jau esošā normāla personība asimilētu jaunās garīgās enerģijas, tātad runa ir par garīgu augsta iekšēja centra psihosintēzi.

Neapšaubāmi, ka pirmās grupas slimnieku ārstēšanas metodes nav derīgas un dažreiz pat kaitīgas otra tipa pacientiem. Ārsts, kurš nesaprot to problēmas, kurš nezina par garīgās attīstības iespējām vai noliedz tās, var pastiprināt, nevis atvieglot grūtības. Tāds ārsts ir spējīgs padarīt nevērtīgus vai apsmiet vēl nepārliecinošus pacienta garīgos centienus, uzskatot tos par tukšām fantāzijām vai labākajā gadījumā par tīru sublimāciju. Ar viņa palīdzību pacients secinās, ka labākais priekš viņa ir pastiprināt personisku aizsardzību un pilnīgi ignorēs dvēseles balsi. Taču no tā viņa stāvoklis tikai pasliktināsies, cīņa saasināsies, atbrīvošanās palēnināsies.

Pretēji, ārsts, kurš pats iet garīgās attīstības ceļu vai vismaz apzinās garīgo realitāti, var sniegt ļoti lielu palīdzību mūsu pacientam. Laikā, kad cilvēks vēl nav neapmierinātības, satraukuma, neapzinātu centienu stadijā, zaudējis interesi par ikdienišķo dzīvi, bet bez priekšstata par augstāko realitāti, kamēr viņš meklē atvieglojumu nepavisam ne tur, kur tas ir iespējams, un apjūk strupceļā, tai laikā viņa ciešanu īsto iemeslu atklājums var palīdzēt atrast pareizo izeju dvēseles pamodināšanai. Tā ir ārstēšanas būtība.

Otrajā garīgā ceļa stadijā esošam cilvēkam, kas jūtas laimīgs garīgā gaismā, svētlaimīgu lidojumu atmosfērā neapzinātos augstumos, ļoti svarīgi ir atklāt viņa pārdzīvojumu dabu un mērķus, brīdināt viņu par pagaidu stāvokli, par viņa nākamā ceļa nepastāvīgumu. Tad mūsu ceļinieks nebūs negaidīti pārsteigts krišanas stāvoklī, nebūs vīlies un atstāts krišanas varā kopā ar šaubām un grūtsirdību. Ja tāds brīdinājums nav nācis laikus un cilvēkam vajadzīga ārstēšana depresīvās reakcijas posmā, tad ir svarīgi viņu pārliecināt, ka viņa stāvoklis ir tikai uz laiku, un viņš noteikti izies no tā.

Ceturtajā stadijā, kad cilvēks iekrīt "bedrē" augšupcelšanās ceļā, palīdzības darbs ir īpaši sarežģīts. Kopumā to var dalīt divos uzdevumos. Pirmkārt, izskaidrot pacientam viņa iekšējo pārdzīvojumu jēgu un to, kā jāuzvedas šajā situācijā; otrkārt, parādīt, kā cilvēks var vadīt dziļākās tieksmes, neizstumjot tās neapzinātā sfērā, treškārt, palīdzēt pārveidot un izmantot savas psihiskās enerģijas; ceturtkārt, iemācīt pakļaut viņa apziņā ieejošo garīgās enerģijas plūsmu un izmantot to; piektkārt, realizēt vadību un sadarbību pacienta personības atdzimšanā, t.i., paša psihosintēzē.

"Dvēseles tumšās nakts" posmā ir īpaši grūti palīdzēt tā apstākļa dēļ, ka cilvēks ir it kā blīvā miglā, viņš ir iegrimis savās ciešanās, un gara gaisma nesasniedz viņa apziņu. Vienīgais, ko var darīt, - ir nemitīgi atkārtot, ka viņa stāvoklis ir tikai pagaidām, nevis pastāvīgs, jo tieši pārliecība par pēdējo iegremdē mūsu pacientu dziļā izmisumā. Mēs arī iesakām uzstājīgi iedvest viņam, ka šīs mokas, lai cik grūtas tās nebūtu, satur sevī tik augstas laimes iedīgli, ka paies laiks, kad viņš svētīs tās. Tā mēs palīdzēsim pacientam pārdzīvot ciešanas ar padevību un pazemību.

Jāpiebilst, ka aprakstītie psiholoģiskie un garīgie līdzekļi nekādā ziņā neizslēdz fizisko ārstēšanu, kaut lai tie tikai atvieglotu ciešanas. Sevišķi vērtīgi ir tie līdzekļi, kuri atbalsta dabas dziedējošos spēkus: veselīga pārtika, relaksācijas vingrinājumi, sastapšanās ar dabas elementiem, piemērota dažādu veidu fiziska darbība.

Dažos gadījumos ārstēšanu apgrūtina tas, ka pacientam novērojami progresīvu un regresīvu traucējumu sajaukums. Tie ir nevienmērīgas un disharmoniskas iekšējās attīstības gadījumi. Tādi cilvēki ar viena daļu no savas personības var sasniegt augstu garīgu līmeni, ar otru – palikt par bērnišķīgas atkarības vai neapzinātu "kompleksu" vergiem. Starp citu, var teikt: rūpīgi analizējot izrādās, ka regresīvā tipa problēmas ir vairumam garīgā ceļu gājēju un gandrīz visiem tā sauktiem "normāliem" cilvēkiem. Tomēr parasti regresīvās vai progresīvās slimības izpausmes noteikti ir pārsvarā. Reizē ar to vienmēr jārēķinās ar iespēju, ka kaite apvienojas ar abām simptomu grupām, katri atsevišķi traucējumi jāizmeklē un jāinterpretē, lai saprastu viņu īstos cēloņus un atrastu piemērotu ārstēšanu.

No augšminētā ir acīmredzams: lai efektīvi sniegtu palīdzību nervu un psihisku traucējumu gadījumos, kas rodas garīgās attīstības gaitā, ir vajadzīgas zināšanas un divu līmeņu pieredze: ārsta, kurš specializējas nervu slimībās un psihiatrijā, un nopietna garīgā ceļa pētnieka, bet labāk – abu šo ceļu gājēja. Mūsu laikā viena vai otra pieredze reti apvienojas vienā cilvēkā. Bet, tā kā to, kam vajadzīgi šādi dziednieki, kļūst arvien vairāk, tad cilvēkiem, kas ir spējīgi uz tādu darbu, jāgatavojas pašiem uz to.

Ārstēšana varētu ievērojami pavirzīties uz priekšu arī, pateicoties atbilstošai personāla sagatavošanai, kas būtu spējīgs realizēt visas ārstēšanas detaļas. Beigu beigās ir svarīgi, lai publika, sabiedrība kaut vispārējos vilcienos zinātu par galvenajām savstarpējām saistībām starp nervu psihiskām un garīgām krīzēm. Tad ģimene varētu palīdzēt slimniekam un ārstam, bet ne radīt papildu grūtības ar savu analfabētismu, aizspriedumiem un pretestību. Ja mums izdotos nodrošināt tādu ārstu, personāla, sabiedrības sagatavotību, tad novērstu daudzas ciešanas, un daudzi gara ceļinieki, kas ir ceļā, vieglāk sasniegtu savu mērķi: savienošanos ar Dievišķo.


Rekomendācijas

Nekrītiet izmisumā, ja pagaidām neesat pavirzījušies pa Ceļu. Piedāvāju jums ļoti vienkāršu praksi: katru dienu lasīt pa vienam vēstījumam, ko Valdoņi ir devuši caur mani. Vēstījumus vajag lasīt hronoloģiskā secībā: tā, kā tie tika doti. Pavisam kopā ir apmēram 400 vēstījumu. Tātad jūsu garīgais darbs aizņem vairāk nekā gadu.

Vislabāk ir lasīt vēstījumus no rīta tūlīt pēc pamošanās vai pirms gulētiešanas. Var no rīta izlasīto vēstījumu pārlasīt vakarā.

Lūk, ieteikums no grāmatas
«Практическое сокровенное учение и другие труды Е.П.Б.», Рига, 1936.

"Nelasiet daudz.
Desmit minūtes lasiet, desmit stundas – pārdomājiet.
Pierodiet pie vienatnes, pierodiet palikt vienatnē ar savām domām."


Valdoņi savos vēstījumos daudzkārt ir brīdinājuši, ka nepieciešams lasīt vēstījumus, tikai būdami paaugstinātā apziņas stāvoklī, kad nekas netraucē. Lūk, fragments no Iemīļotā Babadži 2009. gada 5. decembra diktāta:

"... es vēlos pārliecināties, ka jūs esat veikuši visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lasot mūsu vēstījumus.

Tie, kas pirmo reizi lasa mūsu vēstījumus, varētu būt izbrīnīti. Taču tie, kas jau sen lasa mūsu vēstījumus, droši vien ir informēti par piesardzību, kādu nepieciešams ievērot. Vispirms jau jums ir jāapzinās, ka jums ir darīšana ar enerģiju, jo mūsu Vārds nes noteiktu enerģijas lādiņu. Kā katra enerģija, tā prasa uzmanīgu un saudzīgu apiešanos ar sevi, jo citādi mūsu vēstījumu lasīšanas rezultāts var būt neparedzams.

Tātad jums ir jāapzinās, ka sarunājaties ar Valdoņiem, kas ir krietni pārsnieguši jūs pēc sava apziņas līmeņa. Tāpēc vajag, lai jūsos būtu godbijības un cieņas jūtas. Jūs nevarat sarunāties ar Dievu tā starp citu, garāmejot. Jūs nevarat dzert tēju, sarunāties ar kolēģiem darbā, pārbaudīt savu bērnu mājas uzdevumus un tai pašā laikā lasīt mūsu vēstījumus. Ja jūs darīsiet visu to un vienlaikus lasīsiet mūsu vēstījumus, tad jūs radīsiet karmu, kas būs tieši proporcionāla enerģijai, ko satur mūsu vēstījumi.

Vēlreiz brīdinu, ka jūs sarunājaties ar Dievu. Tāpēc jums tas ir jādara ar lielas godbijības trīsām sirdī. Visai jūsu būtnei ir jābūt noskaņotai uz saskarsmi ar Dievu. Jums vajag nolikt malā visas savas lietas un darbus vai, gluži otrādi, nevajag lasīt vēstījumus līdz tam laikam, kamēr radīsies labvēlīgs brīdis.

Ja jūs esat nelīdzsvaroti vai pakļauti kādai negatīvai īpašībai, tad enerģija, ko satur mūsu vēstījumi, izraisīs katras jūsos esošās negācijas pastiprināšanos. Un otrādi, ja jūs esat noskaņoti harmoniski un piepildīti ar iekšēju mieru, tad šis harmonijas un miera stāvoklis pastiprināsies proporcionāli tai enerģijai, ko satur vēstījumi. "

Nav iespējams ieiet Dieva Valstībā uz cita cilvēka pleciem. Iemantot Svēto Garu var tikai, nemitīgi strādājot, veltot personīgas pūles katru dienu. Garīgajā darbā nav brīvdienu, svētku un atvaļinājumu.

      Tatjana Mikušina
             Gaisma un Mīlestība!


[2]

Paskatīsimies, ko cilvēces labākie pārstāvji 19. gs. domā par tēmu "Rožu Ceļš".

Es aicinu iepazīt dažas nodaļas no J. Blavatskas grāmatas "Praktiskā apslēptā Mācība"
"ПРАКТИЧЕСКОЕ СОКРОВЕННОЕ УЧЕНИЕ (И ДРУГИЕ ТРУДЫ)"
. Рига, 1936.




J.P.Blavatska

"Praktiskā apslēptā Mācība"
("Практическое сокровенное Учение").

Daži norādījumi ikdienas izmantošanai

[ Pirmā daļa]

[ Otrā daļa]

[ Trešā daļa]

[ Ceturtā daļa]

[ Piektā daļa]

[ Sestā daļa]

[ Septītā daļa]





Daži norādījumi ikdienas izmantošanai



Priekšvārds

Izraksti, kuri atlasīti šajā rakstā, var šķist mazliet nesaskaņoti, jo sākotnēji tie nebija paredzēti publicēšanai.

Vispirms tie bija publicēti ar virsrakstu "Teozofiskas atbiras" cerībā, ka lasītājs saskatīs mājienu un pats sāks izmantot ikdienas izvilkumus, tādējādi saglabājot izlasīto grāmatu konspektus un iegūtu praktisku labumu no viņu lasīšanas. Pēc šī parauga lasītājs varētu saīsinātā formā saglabāt to, kas pēc viņa domām izteiktu grāmatas būtību.

Dažu citātu lasīšana katru rītu, veltot pūles un pielāgojot tos dzīvē dienas laikā, un domās iedziļinoties to būtībā, – neapšaubāmi būs derīgi katram, kas nopietni studē šos jautājumus.


[  I daļa]


Celieties agri, līdzko pamostieties, neguliet dīki pusmiegā gultā. Pēc tam sirsnīgi lūdzieties par visas cilvēces garīgu atdzimšanu, un par tiem, kas cīnās grūtā ceļā uz patiesību, – lai jūsu lūgšanas atbalstītu un palīdzētu viņiem strādāt dedzīgāk un veiksmīgāk; lai jūsos nostiprinātos pretī turēšanās tieksmju kārdinājumiem. Domās iztēlojieties Skolotāja tēlu, kas iedziļinājies Samadhi. Iztēlojieties pastāvīgu Attēlu – visas detaļas pilnībā, domājiet par Viņu ar godbijību un lūdzieties, lai visu kļūdu trūkumi un pārkāpumi tiktu piedoti. Tas lielā mērā nostiprinās jūsu koncentrēšanās spēku, attīrīs sirdi, nāks par labu daudzos citos gadījumos. Vai arī iedziļinieties sava rakstura trūkumos: detalizēti izskatiet to postošo iedarbību un pārejošos baudījumus, ko tie sagādā, un stingri vēlieties pielikt visus savus spēkus, lai nepadotos tiem nākamajā reizē. Tamlīdzīga pašanalīze un sevis saukšana pie paša sirdsapziņas tiesas palīdzēs jūsu garīgajai izaugsmei tādā pakāpē, par kuru jūs iepriekš pat nesapņojāt. Mazgāšanās laikā vingriniet savu gribu ar mērķi vienlaikus nomazgāt netīrumus no fiziskā ķermeņa un arī tikumiskos netīrumus. Attiecībās ar citiem ievērojiet arī šos noteikumus.

1. Nekad nedariet to, kas nav jūsu pienākums, tātad nedariet nevajadzīgus darbus. Pirms kaut ko darīt, padomājiet, vai tas ir jūsu pienākums.

2. Nekad nerunājiet nevajadzīgus vārdus. Pirms tos teikt, padomājiet par to iespējamām sekām. Nekad neatļaujieties pārkāpt savus principus, piekāpjoties apkārtējo spiedienam.

3. Nekad neatļaujieties domāt nevajadzīgas tukšas domas un aizņemt savu prātu ar tām. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Jūs nevarat apsēsties un vienā mirklī padarīt tīru jūsu prātu. Tāpēc sākumā centieties izskaust nekrietnas vai tukšas domas, tiecoties prātā izskatīt savas kļūdas vai apcerēt Pilnīgās domas.

4. Ēšanas laikā vingriniet gribu ar mērķi, lai barība tiktu labi sagremota un izlietota jūsu ķermenī harmonijā ar jūsu garīgajiem centieniem, bet nevis rastos nejaukas kaislības un grēcīgas domas. Ēdiet tikai, kad jūs jūtat izsalkumu, dzeriet tikai, kad jūs jūtat slāpes, un nekā citādi. Ja kāds sevišķs ēdiens sāk jūsu vēderu pavedināt, nepadodieties kārdinājumam nobaudīt to tikai, lai apmierinātu savu vēlēšanos. Atcerieties, ka no tās iegūtā bauda eksistēja tikai pirms dažām sekundēm, un tā izzudīs pēc dažām sekundēm; ka tā ir pārejoša bauda, un ka tas, kas tagad ir bauda, lielās dozās (devās) pārvēršas sāpēs; ka tas sagādā apmierinājumu tikai mēlei; ka, ja iecerētās lietas iegūšanai vajadzīgas lielas pūles, un jūs padodaties tieksmei iegūt to, mērķa sasniegšanā jūs neapturēs nekas. Bet ir kaut kas cits, kas spēj apveltīt jūs ar mūžīgu svētlaimi, piesaiste pārejošām lietām labākajā gadījumā ir tikai muļķība; jūs neesat ne ķermenis, ne jūtas, jo apmierinājumam vai sāpēm, ko pēdējās izjūt, būtībā nav varas pār jums, un tā tālāk. Rīkojieties pēc līdzīga spriešanas principa visos citos kārdinājumos, un kaut jūs bieži cietīsiet neveiksmi, tomēr ar laiku jūs panāksiet sekmes. Nelasiet daudz. Desmit minūtes lasiet, desmit stundas pārdomājiet. Pierodiet pie vientulības, pierodiet palikt vienatnē ar savām domām.

Nostiprinieties ar domu, ka neviens cits kā tikai jūs paši varat palīdzēt sev, un pamazām pārraujiet katru pieķeršanos visam. Pirms gulēšanas lūdzieties tāpat, kā jūs lūdzāties no rīta. Pārskatiet savu rīcību dienas gaitā, atzīmējiet savas kļūdas un pieņemiet lēmumu neatkārtot tās rīt (1*).

____________________________

1* "Theosophist", Aug. 1889, p. 647.


[  II daļa]


Pareizais stimuls meklēt pašizzināšanu būs nodoms, kas saistīts ar zināšanām, bet ne ar patību. Pašizzināšana ir cienījama lieta, ja tajā ir zināšanas, bet ne saistībā ar mūsu personību. Galvenais nosacījums, lai sasniegtu pašizzināšanu, būs tīra mīlestība. Tiecieties uz zināšanām no tīras mīlestības, un galu galā jūsu pūles vainagos sekmes. Skolnieka pieaugoša nepacietība ir drošs rādītājs, ka skolnieks strādā balvas dēļ, bet ne aiz mīlestības, jo tas savukārt pierāda, ka viņš nav lielas uzvaras cienīgs, saglabājot to tiem, kuri patiešām strādā no tīras mīlestības (*2).

"Dievs" mūsos – tas ir Mīlestības un Patiesības, Taisnīguma un Gudrības, Labā un Spēka Gars – tam jātop par mūsu vienotu, patiesu un nemitīgu Mīlestību, mūsu vienotu balstu visā, mūsu vienotu Ticību kā stipru klinti, uz kuru mēs vienmēr varam paļauties; mūsu vienotu Cerību, kas nekad nepievils, pat, ja viss pārējais iet bojā; un vienotu mērķi, kuru mums jāsasniedz ar Pacietību, pazemīgi gaidot, kamēr mūsu sliktā Karma nebūs izsmelta, un dievišķais Pestītājs neatvērs mums Savu klātbūtni mūsu dvēselē.

Durvis, pa kurām Viņš ienāk, sauc par apmierinātību; jo neapmierinātais ar apkārtni ir neapmierināts ar likumu, kas padarīja viņu tādu, kāds viņš ir, un, tā kā Dievs Pats ir likums, viņš nenāks pie tā, kas ir neapmierināts ar Viņu (*3). Ja mēs atzīstam, ka virzāmies evolūcijas plūsmā, tad katrs apstāklis mums jāpieņem, arī mūsu neveiksmes, ko esam pieredzējuši, darot savu darbu, mums jāuzskata par lielāko palīdzību, jo mums nav citas iespējas iemācīties lielo mierīgumu, ko no mums prasa Krišna. Ja visi mūsu plāni būtu veiksmīgi, tad mēs neizjustu pretstatus. Turklāt mūsu plāni varētu būt analfabētiski un tāpēc nepareizi, un labā Daba neļaus mums tos īstenot. Mēs neesam vainīgi plāna dēļ, bet mēs varam sagādāt sev sliktu karmu, ja nevēlamies samierināties ar neiespējamību to izpildīt. Vispār, ja jūs jūtat nomāktību, tad tādā pašā pakāpē jūsu domas zaudē spēku. Var sēdēt cietumā un tomēr būt darbinieks vispārējai lietai. Tāpēc, lūdzu jūs, attīriet jūsu domas no mazākās apkārtējo apstākļu neapmierinātības par apkārtējiem apstākļiem. Ja jums izdosies uzņemt visu notiekošo precīzi tā, kā jūs to vēlējāties, tad tas ne tikai kalpos jūsu domu spēcināšanai, bet stiprinoši atspoguļosies arī jūsu ķermenī.

("Jūs" nozīmē Augstāko ES. Mēs esam tādi, kādus mēs sevi radām) (*4). Darboties un darboties gudri, kad pienāk laiks darboties, gaidīt un gaidīt pacietīgi, kad ir miera laiks. Tā cilvēks nonāk harmonijā ar uzplūdiem un atplūdiem (darbos); un tā, balstoties uz dabu un likumu, ņemot par ceļa zvaigzni Patiesību un Labo, viņš var radīt brīnumus. Šī likuma nezināšana noved pie nepārdomāta entuziasma no vienas puses, depresijas un pat izmisuma no otras puses. Tā cilvēks top par uzplūdu un atplūdu upuri, kad viņam vajadzēja būt par pavēlnieku (* 5).

Esi pacietīgs, Ceļiniek, tas, kurš nebaidās neveiksmes, nemeklē panākumus (*6). Uzkrātā enerģija nevar tikt iznīcināta, tai jātiek pārveidotai citos kustības veidos; tā nevar mūžīgi palikt bezdarbīga un tik un tā turpināt eksistēt. Veltīgi mēģināt apslāpēt dziņas, kuras mums nav pa spēkam vadīt. Ja uzkrātā enerģija netiek pārvadīta citos kanālos, tā augs, kamēr nekļūs stiprāka kā griba un stiprāka kā saprāts. Lai to kontrolētu, jums jāievada tā citā, augstākā kanālā. Tādējādi kaut ko banālu var aizstāt, pārvēršot to par mīlestību, uz kaut ko augstāku, un netikums var tikt pārvērsts par tikumu, mainot tā mērķi. Kaisle ir akla, tā iet tur, kurp to ved, un saprāts ir drošāks vadītājs nekā instinkts. Sakrājies niknums (vai mīlestība) katrā ziņā atradīs kaut kādu objektu, lai izgāztu uz to savas dusmas, citādi tas var izraisīt sprādzienu, kas ir graujošs savam saimniekam; mierīgums seko pēc vētras. Senie cilvēki teica, ka daba necieš tukšumu. Mēs nevaram iznīcināt vai atcelt kaisli. Ja to aizdzen, cita stihiska iedarbība ieņem tās vietu. Tāpēc nevajag mēģināt iznīcināt zemo, neko neliekot vietā, bet vajag aizstāt zemo ar augsto, netikumu ar tikumu, māņticību – ar zināšanām (*7).

____________________________

2 "Theosophist", Aug. 1889, p. 663
3 "Theosophist", Aug. 1889, p. 663
4 "Path", Aug. 1889, p. 131.
5 "Path", Aug. 1889, p. 1097.
6 "Голос Безмолвия"
7 F.Hartmann. "Magic", p. 126.


[  III daļa]



Zini, ka nav citas izārstēšanās no vēlmēm, nav citas izārstēšanās no kāres pēc apbalvojuma, nav citas izārstēšanās no mocībām neapmierinātas kaisles dēļ kā tikai nesatricināma skatiena un dzirdes tiekšanās uz to, kas ir neredzams un nedzirdams (*8).

Cilvēkam ir jātic savai iedzimtai attīstīšanās spējai. Cilvēkam ir jāatraida bailes savas augstākās dabas priekšā un nav jāatkāpjas zem sava mazākā un materiālā "es" spiediena (*9).

Visa pagātne parāda, ka grūtības nevar kalpot par attaisnojumu grūtsirdībai un vēl jo vairāk izmisumam, pretējā gadījumā pasaulē nebūtu daudzo civilizācijas brīnumu (*10).

Apņemšanās sākt ir pirmā nepieciešamība savā izvēlētajā ceļā. Kur gan to atrast? Paskatieties, nav grūti ieraudzīt, kur citi smeļas šo apņēmību. Tās avots ir nelokāma pārliecība (*11).

Atturies tāpēc, ka atturēties ir pareizi, bet ne tāpēc, lai attīrītu sevi (*12).

Cilvēks, kas karo pats ar sevi un uzvar šajā cīņā, ir spējīgs uz to tikai tad, kad viņš skaidri apzinās, ka šis karš ir vienīgā lieta pasaulē, ko ir vērts darīt (*13).

"Neatbildi uz ļauno", tātad nežēlojies, neskaisties neizbēgamo dzīves nepatikšanu dēļ. Aizmirsti sevi (strādājot priekš citiem). Ja ļaudis aizvaino, vajā tevi, dara tev ļaunu, vai vajag atbildēt uz to? Ar pretdarbību mēs radām vēl lielāku ļaunumu (*14).

Tiešajam darbam, lai kāds arī tas nebūtu, piemīt abstrakts pienākuma statuss, un tā relatīvo svarīgumu vai nenozīmīgumu nav jāņem vērā (*15).

Labākās zāles pret ļaunumu būs nevis vēlēšanās apspiešana, bet novēršana, un labāk sasniegt to ar pastāvīgu prāta iedziļināšanos dievišķajā pasaulē. Augstākā ES zināšana zūd, prātam tiecoties uz bezrūpīgu lietu apceri, atbilstoši stihiskam saprātam (*16).

Mūsu daba ir tik zema, lepna, godkārīga, tik pilna ar paša iegribām, spriedumiem un uzskatiem, ka tad, ja to nesavaldītu ar kārdinājumiem, tā bezcerīgi ietu bojā, tāpēc mēs tiekam kārdināti ar tādu mērķi, lai saprastu sevi un iegūtu lēnprātību. Zini, ka vislielākais kārdinājums ir būt bez kārdinājumiem, un tāpēc priecājies, kad tas tev uzmācas un pazemīgi stāvi tam pretī (*17)

Izjūti, ka nav tādas darbības, kuru vajadzēja īstenot tevis dēļ, bet Dievība tev uzlikusi noteiktus pienākumus, kuriem jātiek izpildītiem. Vēlieties Dievu un neko no tā, ko viņš var dot jums (*19). Viss nepieciešamais ir jāizdara, bet ne paveiktās darbības augļu dēļ. Ja visas darbības tiek veiktas ar pilnu pārliecību, ka tām nav nekādas nozīmes priekš darītāja – aktiera, bet tiek izpildītas tikai tāpēc, ka tām jātiek izpildītām – citiem vārdiem, tāpēc, ka cilvēka dabā ir raksturīgi darboties, – tad patmīlīgā personība mūsos kļūst arvien vājāka, kamēr neiegūst mūžīgu mieru, ļaujot zināšanai, kas atklāj Īsto Es atmirdzēt visā viņa godībā (*18).

Tev nevajag pieļaut, ka prieks vai sāpes novirza tevi no paredzētā mērķa *(20).

Tik ilgi, kamēr Skolotājs neuzskatīs par vajadzīgu, lai tu atnāktu pie Viņa, esi ar cilvēci un nesavtīgi strādā tās attīstības un progresa labā. Tikai tas var nest īstu apmierinājumu (*21).

Zināšanas palielinās proporcionāli to izmantošanai – tas ir, jo vairāk mēs mācām, jo vairāk mācāmies. Tāpēc, Patiesības Meklētāj, ar bērna ticību un Iesvētītā gribu sadali tevis sakrāto ar to, kam nav, ar ko mierināt sevi savā ceļā (*22).

Skolniekam ir pilnīgi jāapzinās, ka pati doma par personīgām tiesībām izaug no indīgas čūskas īpašības, kas ieslēpusies "es" dziļumā. Viņam nav jāskatās uz savu brāli kā uz personību, kuru var nosodīt vai nopelt, tāpat nevajag pacelt balsi sevis aizstāvēšanai vai attaisnošanai (*23).

Cilvēkos tev nav ne ienaidnieku, ne draugu. Visi vienādā mērā ir tavi skolotāji (*25). No šī brīža tev nav jāstrādā, lai gūtu kaut kādu labumu, laicīgu vai garīgu, bet lai izpildītu esamības likumu, kas ir Kunga taisnā griba (*25).

__________________________________________________

8 "Свет на Пути", Карма.
9 "Свет на Пути", Прим.8 "Свет на Пути", Карма.
10 "Through the Gates of Gold", p.69.8 "Свет на Пути", Карма.
11 "Through the Gates of Gold", p.87.8 "Свет на Пути", Карма.
12 "Свет на Пути".8 "Свет на Пути", Карма.
13"Through the Gates of Gold", p.118.8 "Свет на Пути", Карма.
14 "Path", Aug. 1887, p. 151.8 "Свет на Пути", Карма.
15 "Lucifer", Feb. 1888, p.478.8 "Свет на Пути", Карма.
16 "Bhagavad Gita", p.60. Visi citāti no Mohini angļu tulk.8 "Свет на Пути", Карма.
17 Molinos. "Spiritual Guide".8 "Свет на Пути", Карма.
18 "Bhagavad Gita", p.182.8 "Свет на Пути", Карма.
19 "Bhagavad Gita", Введение.8 "Свет на Пути", Карма.
20 "Свет на Пути", прим.
21"Path", Dec. 1886, p. 279.
22"Path", Dec. 1886, p. 280.
23"Lucifer", Jan. 1883, p.832.
24"Свет на Пути".
25"Bhagavad Gita".


[  IV daļa]

Dzīvo ne tagadnē un ne nākotnē, dzīvo tikai Mūžīgajā. Gigantiskā nezāle (ļaunums) tur nevar ziedēt; šis eksistences negods sadalās mūžīgās domas atmosfērā (*26).

Sirds tīrība ir nepieciešams nosacījums, lai gūtu "Gara Zināšanas". Šo tīrību var sasniegt ar diviem galvenajiem paņēmieniem. Pirmkārt, neatlaidīgi dzen projām no sevis katru nekrietnu domu; otrkārt, saglabā prāta līdzsvaru visos apstākļos, nekad nepieļauj uzbudinājumu vai aizkaitinājumu. Tu pārliecināsies, ka uzticība un līdzcietība visvairāk veicina šīs divas attīrīšanas metodes. Mums nav jāsēž bez darba un nav jāpūlās, lai virzītos uz priekšu tikai tāpēc, ka nejūtamies tīri. Lai katrs tiecas un strādā pa īstam, bet viņam ir jāstrādā pareizā virzienā, un pirmais solis šajā ceļā būs sirds attīrīšana (*27).

Prātam vajadzīga attīrīšana, tiklīdz tu jūti dusmas vai izsaki melus, vai bez vajadzības nosodi citu trūkumus, vai izsaki (izdari) kaut ko lišķības dēļ, vai ievedi maldos kādu ar nepatiesām runām vai rīcību (*28).

Tam, kas tiecas uz atbrīvošanos, jāizvairās no kaisles, dusmām, alkatības, jāattīsta sevī vīrišķīgu pakļaušanos Svētajiem Rakstiem, Garīgās filozofijas studēšanu un neatlaidīgu tās praktisko īstenošanu (*29).

Ar egoistiski stimulējošiem apsvērumiem nevar uzkāpt Debesīs, kur personiski apsvērumi neeksistē. Kas nerūpējas par Debesīm, bet ir apmierināts ar savu stāvokli, jau ir Debesīs, bet neapmierinātais velti tās lūdz. Ja nav personisku vēlmju, tas nozīmē būt brīvam un laimīgam, apzīmējums "Debesis" tieši nozīmē stāvokli, kam raksturīga brīvība un laime. Cilvēks, kas strādā labdarībai, cerēdams saņemt atalgojumu, nebūs laimīgs, kamēr to nesaņems, bet, tiklīdz godalga saņemta, viņa laime beidzas. Nevar būt mūžīgs miers un laime, kamēr kaut kas paliek neizdarīts, un pienākuma izpildīšana dod savu atalgojumu (*30).

Kas uzskata sevi par svētāku nekā kāds cits, slēpj sevī lepnību par savu nepiederību netikumam vai muļķībai, uzskatīdams sevi par gudru, vai kādā citā veidā paaugstinādams sevi pār saviem biedriem – mācībām nav derīgs. Tev jābūt kā bērnam, pirms varēsi ienākt Debesu Valstībā. Tikums un gudrība ir cildenas parādības, bet ja tās rada augstprātību un atšķirtības sajūtu no pārējās cilvēces, tās ir tikai tava "es" čūskas, pieņēmušas izsmalcinātāku izskatu. Pirmais no noteikumiem ir savas sirds un tās emociju ziedošana; ar to domāta "ar personiskām emocijām nesatricināma līdzsvara sasniegšana". Bez kavēšanās pārvērs savus labos nodomus darbos, neatstāj nevienu nodomu bez īstenošanas dzīvē. Vienīgais pareizais darbības veids būs realizēt darbus viņu pašu dēļ, nekad atalgojuma dēļ; neuzsākt neko, lai kas tas nebūtu, tikai cerībā uz rezultātu, bet tāpat nepieļaut sliecību uz pasivitāti. Ar ticību (t.i., zināšanām, kuras tiek izmantotas dzīvē nesavtīguma un žēlsirdības ceļā) sirds attīrās no vēlmēm un muļķības; tā notiek ķermeņa pakļaušana un pēc visa tā – jūtu pakļaušana (*31).

Gudrā apgaismotā pazīmes:

1. viņš ir brīvs no visām vēlmēm (vislabāk to var panākt, pastāvīgi iedziļinoties prātā – dievišķajās izpausmēs), un zina, ka tikai patiesais Ego vai Augstākais Gars ir svētlaime, viss pārējais ir ciešanas;

2. viņš ir brīvs no aizraušanās vai antipātijas pret visu, kas nāk viņa likteņa ceļā, un darbojas bez aizspriedumiem. Un pēc tam seko jūtu pakļaušana, kura ir bezjēdzīga un bieži kaitīga, liekulībai un garīgajai augstprātībai izvēršoties plašumā bez otrā nosacījuma, bet tam savukārt nav liela labuma bez pirmā (*32).

Kas neievēro altruismu dzīvē; kas nav gatavs dalīties ar pēdējo drusciņu (to vajag saprast visplašākajā nozīmē, t.i., garīgās zināšanas nozīmē u.t.t.) ar visvājāko un visnabadzīgāko, kas neuzskata par vajadzīgu palīdzēt savam brālim (lai vai kādas rases, tautības un ticības), kur un kad viņš sastaptu ciešanas; kas pagriežas sāņus, dzirdot cilvēces raudas; kas ir klāt pie nevainīga cilvēka zākāšanas un neaizstāv viņu kā sevi pašu, – tas nav teozofs.

__________________________________________________

26 "Свет на Пути", 4-е правило.
27 "Theosophist", Oct. 1888, p. 44.
28 "Bhagavad Gita", p. 325.
29 "Bhagavad Gita", p. 240.
30 F.Hartmann. "Magic", введ. с.34.
31 "Bhagavad Gita", p. 95.
32 ?


[  V daļa]

Nerīkojas pareizi tas, kas klaji pamet savas dzīves pienākumus, atsaucoties uz Dievišķu pavēli. Kas izpilda savus pienākumus ar domu, ka to neizpildīšana viņam izraisa kaut ko nelabu, un to izpildīšana novāks grūtības no viņa ceļa, – darbojas rezultāta dēļ. Pienākumiem jātiek izpildītiem vienkārši kā Dieva pavēle, un Viņš jebkurā brīdī var likt to atcelt. Tik ilgi, kamēr mūsu dabas nemierīguma vietā nenāks mierīgums, mums ir jāstrādā, veltot Dievībai visus mūsu darbības augļus, attiecinot uz Viņu pareizo darbu īstenošanas spēju. Cilvēka īstā dzīve balstās uz identificēšanos ar Augstāku garu.

Šī dzīve nerodas no kaut kādām mūsu darbībām, tā ir realitāte, "īstenība", un pilnīgi neatkarīga no mums. Viss, kas runā pretī šai īstenībai, nepastāv. Šī apzināšanās ir jauna apziņa, bet ne darbība. Cilvēka atbrīvošanās nekādi nav saistīta ar viņa darbībām. Kamēr rīcība veicina apzināšanos pilnīgai mūsu nespējai atbrīvoties no nosacītām eksistences važām, tā ir mūsu palīgs; pēc šīs pakāpes sasniegšanas rīcība kļūst drīzāk šķērslis nevis palīgs.

Tie, kas strādā atbilstoši Dievišķajām pavēlēm, zinot, ka tā saprātīgi strādāt ir Dieva dāvana, bet ne cilvēka pašapzinātās dabas īpašība, sasniedz atbrīvošanos no darbības nepieciešamības. Tad tīra sirds pildās ar patiesību un identitāti ar Dievu. Cilvēkam vispirms jāatbrīvojas no domas, ka viņš pats kaut ko īstenībā dara, zinot, ka visas darbības riņķo "trijās dabas īpašībās" (t.i. trijās gunās) un ne mazākā mērā viņa dvēselē. Pēc tam viņam jāpamato savas darbības uzticībā, t.i. veltīt visas savas darbības Visaugstākajam, bet ne sev. Viņam jāpieņem Dieva īpašībā, kuram viņš ziedo, vai nu sev vai citam reālam Dievam – Īšvaram, un visi darbi un centieni notiek vai nu savā vārdā, vai Visa vārdā.

Te stājas spēkā stimula nozīmīgums. Ja viņš veic lielu varoņdarbu cilvēka labā, vai iegūst zināšanas, lai palīdzētu cilvēkiem, domas mudināts, ka tā viņš sasniegs glābiņu, – viņš darbojas tikai sava labuma dēļ, un tātad ziedo sev. Tāpēc viņam jābūt iekšēji uzticīgam Visam, saprotot, ka viņš nav darbību izpildītājs, bet tikai to liecinieks. Tā kā viņš mīt mirstīgajā ķermenī, viņš ir pakļauts šaubām, kuras visādā ziņā uzrodas. Tās rodas kaut kā nezināšanas dēļ. Tāpēc viņam jāprot izkliedēt šaubas ar "zināšanu zobenu". Jo tiklīdz viņam ir gatava atbilde uz kādām šaubām, tās izgaist. Visas šaubas nāk no zemākās dabas, un nekad, nekādā gadījumā ne no augstākās dabas. Līdz ar to, kā viņš kļūst arvien uzticīgāks, viņš ir spējīgs arvien precīzāk un skaidrāk uztvert zināšanas, ieslēptas viņa Satvā – labajā dabā. Jo ir teikts: "Cilvēks, kas ir pilnīgs uzticībā (vai neatlaidīgi audzējot to), ar laiku spontāni atklāj garīgo zināšanu sevī". Tāpat: "Cilvēks, kam piemīt nosliece uz šaubām, nejūt tīksmi ne šai pasaulē, ne citā (Devu pasaulē), un galu galā ne svētlaimi". Pēdējā frāze izgaisina priekšstatu, ka, ja reiz šis Augstākais Es mīt mūsos, tad viņš uzvarēs (pat, ja mēs esam iestiguši bezdarbībā un šaubās), un ievedīs mūs gala svētlaimē kopā ar cilvēces galveno plūsmu (*33).

Patiesa lūgšana ir visa dievišķā kontemplācija, tā pievienošana sev, savai ikdienas dzīvei un darbiem, kuru pavada visspēcīgākā, ar sirdi sajūtama vēlēšanās pastiprināt šo ietekmi un darīt mūsu dzīvi labāku un cēlāku, lai kaut kāda dievišķā zināšana varētu tikt uzticēta mums (*34). 33 "Path", July 1889, c. 109. 34 "Path", Aug. 1889, c. 159. Garīgo kultūru sasniedz ar koncentrēšanos. Lai nestu labumu, tā jāturpina katru dienu un katru mirkli. Meditācija pēc definīcijas ir "aktīvās ārējās domas pārtraukšana". Koncentrēšanās ir visas savas dzīves veltīšana noteiktam mērķim. Piemēram, mīloša māte būs tā, kura vienmēr un visur ņems vērā savu bērnu intereses, un visas viņu interešu puses, bet ne tā, kura visu dienu domās tikai par vienu viņu interešu aspektu. Domai piemīt pašradošs spēks, un, kad prāts cieši pieturas vienai domai, tas iekrāsojas ar to, un, kā mēs teiktu, visi šīs domas korelāti uzpeld prātā. Rezultātā mistiķis iegūst zināšanas par jebkuru parādību, par ko viņš nepārtraukti pārdomā dziļā kontemplācijā. Pamatā ir Krišnas vārdi: "Virzi savu domu uz Mani, un tu noteikti atnāksi pie Manis." Dzīve ir liels skolotājs: tā ir liela Dvēseles izpausme, bet Dvēsele ir Visaugstākā izpausme. Tāpēc visi ceļi ir labi, tie visi ir tikai lielā mērķa daļas, kura vārds ir Uzticība. "Uzticība ir veiksme darbībā.", teikts "Bhagavadgīta". Psihisko spēku izpausmēm tāpat vismaz jātiek izmantotām, jo tās atklāj likumus. Bet nevajag pārspīlēt to nozīmi, tāpat nevajag pienācīgi nenovērtēt to bīstamību. Tas, kas paļaujas uz tām, ir līdzīgs cilvēkam, kurš kļuvis uzpūtīgs un gavilē par to, ka viņš sasniedzis pirmo starpstaciju ceļā uz virsotnēm, kuras tas ir nodomājis iekarot (*35).

__________________________________________________

33 "Path", July 1889, p. 109.
34 "Path", Aug. 1889, p. 159.
35 "Path", July 1889, p. 111.


[  VI daļa]

Cilvēks nevar tikt izglābts ne ar kādu ārēju spēku – tas ir mūžīgs likums. Ja būtu iespējams, tad kāds eņģelis jau sen būtu varējis apciemot zemi, izteicis debesu patiesības un demonstrētu garīgas dabas iespējas, parādītu simtiem faktus cilvēka apziņai, par kurām tas nemaz nezina (*36).

Pārkāpumi garā notiek tikpat redzami kā nodarījumi ķermenī. Tas, kurš katra iemesla dēļ neieredz otru, kas tīksminās par atriebību, kas nepiedod pārestības, – tas garā ir slepkavības gara pilns, kaut arī neviens to var nezināt. Tas, kas pakļaujas melīgai pārliecībai un pārkāpj savu sirdsapziņu pēc kaut vai jelkādas organizācijas pavēles pulgo savu dievišķo dvēseli, un tāpēc "velti valkā Dieva vārdu", kaut arī neizrunā nekādus Dieva zaimošanas vārdus. Tas, kas pilns ar kaislībām un pieļauj tukšu jutekliskas dabas apmierināšanu laulībā vai ārpus laulības, tas ir īsts laulības pārkāpējs. Tas, kas atņem gaismu, labumu, nesniedz palīdzību jebkuram no saviem brāļiem, kuram viņš varēja tos saprātīgi sniegt, un dzīvo materiālo labumu uzkrājumu dēļ, sevis paša iepriecināšanas dēļ, tas ir īsts laupītājs; un tas, kas ar apmelojumiem vai jebkurā citā krāpšanas ceļā zog apkārtējiem viņu dārgo vērtību – labo vārdu, tas ir īsts zaglis, turklāt no visnoziedzīgākajiem (*37).

Ja vien cilvēki būtu godīgi paši pret sevi un labsirdīgi noskaņoti pret citiem, tad viņu dzīves jēgas un šīs dzīves vērtību novērtējumā notiktu milzīgs apvērsums (*38).

Attīstot domu, koncentrējot savas dvēseles spēku, centies aizvērt sava prāta durvis visām gadījuma domām, nepieļaujot nevienu, izņemot tās, kuras aicinātas atvērt tev nereālās dzīves jūtu nerealitāti un Iekšējās Pasaules Mieru. Dienu un nakti domā par sevis un apkārtējās pasaules nerealitāti. Aplamas domas ir mazāk kaitīgas nekā dīkdienīgas un vienaldzīgas. Jo pret netikumiskām domām tu vienmēr esi modrs apņēmīgi cīnīties un savaldīt tās, un šī apņēmība palīdz attīstīt gribasspēku. Bet vienaldzīgas domas veicina tikai uzmanības novēršanu un tukšu enerģijas tērēšanu. Pirmie, visvairāk jūtamie maldi, kurus tev vajag pārvarēt, – šī identificēšana sevi ar savu fizisko ķermeni. Sāc skatīties uz savu ķermeni kā uz savu māju, kurā tu uz laiku esi apmeties, un tad tu nekad neļausies tā kārdinājumiem. Centies secīgi pārvarēt uzspiestās savas dabas redzamākās vājības, attīstot domas tajā virzienā, kurā izskauž tevī katru atsevišķu tieksmi.

Pēc pirmajām pūlēm tu jutīsi neizsakāmu sirds iekšēju tukšumu sirdī; nebaidies, bet pieņem to kā liegu mijkrēsli, kas pavēsta garīgas svētlaimes saules lēktu. Skumjas nav ļaunums. Nežēlojies, neesi neapmierināts; tas, kas tev šķiet ciešanas un šķēršļi, bieži īstenībā ir dabas slēptās pūles palīdzēt tev tavā darbā, ja tu pratīsi pareizi tās izmantot. Raugies uz visiem apstākļiem ar skolnieka pateicību. (*39).

Katra neapmierinātība ir kurnēšana uz attīstības likumu. Piesargāties vajag tikai no tām ciešanām, kuras ir priekšā. Pagātne nevar tikt mainīta vai izlabota, no tā, kas pieder tagadnes pieredzei, neiespējami un nevajag piesargāties; bet līdzīgā mērā vajag piesargāties no satraucošas gaidīšanas vai bailēm nākotnes priekšā – katras darbības vai impulsa priekšā, kas varētu kļūt par ciešanu iemeslu mums pašiem vai citiem (*40).

__________________________________________________

36 "Spirit of the Testament", p. 508.
37 "Spirit of the Testament", p. 513.
38 "Theosophist", July 1889, p. 590.
39"Theosophical Siftings", N3, vol.2, 1889.
40 Патанджали. "Афоризмы Иоги".


[  VII daļa]

Cilvēkam nav vērtīgāka īpašuma kā cildens ideāls, uz kuru viņš nepārtraukti kāpj augstāk, un kuram atbilstoši viņš formē savas domas un jūtas un ceļ savu dzīvi, – bet tas ir labākais, ko viņš var darīt. Ja viņš centīsies ne tik daudz izskatīties, cik kļūt, viņš visādā ziņā maz pamazām tuvosies savam mērķim.

Tomēr šo mērķi nesasniegt bez cīņas; tāpat arī viņa apzināts reāls progress neizraisīs viņā iedomību vai pašapmierinātību; jo, ja viņa ideāls ir augsts un ja viņš patiešām tam tuvojas, tad viņš visdrīzāk jutīs sava "es" niecīgumu nekā tā pārmērīgu palielināšanos. Turpmākā pavirzīšanās uz priekšu un arvien augstāku esamības plānu, kas atklājas viņa priekšā, izpratne nepavājinās viņa dedzību, kaut neizbēgami iznīcinās viņa iedomību. Tieši šī cilvēku dzīves bezgalīgo iespējamību apzināšanās nepieciešama, lai pilnīgi iznīcinātu garlaicību un vienaldzību pārvērstu centienos. Dzīve iegūst savu īsto jēgu tikai tad, kad kļūst skaidrs tās uzdevums un tās spožās iespējas tiek cienīgi novērtētas. Vistiešākais un pareizākais ceļš uz šo visaugstāko plānu sasniegšanu ir altruisma principa audzināšana un attīstība kā domās, tā darbībā. Patiešām, ar paša "es" ierobežots redzes apvārsnis būs šaurs, visu vērtējot caur savu personisko interešu prizmu, jo tāda sevis ierobežota dvēsele nav spējīga iedomāties kaut cik augstu ideālu vai tuvoties augstākam eksistences plānam. Nosacījumi tādai virzībai drīzāk ir slēpti cilvēkā iekšēji nevis ārpus viņa, un par laimi nav atkarīgi no apstākļiem un dzīves nosacījumiem. Tāpēc katram tiek dota iespēja pacelties arvien jaunos un jaunos esamības augstumos, un tādējādi sadarboties ar dabu paustā dzīves uzdevuma izpildīšanā (*41).

Ja par dzīves mērķi mēs uzskatām tikai mūsu materiālā "es" apmierināšanu, visa iespējamā komforta nodrošināšanu, un ticam, ka šis materiālais komforts dāvina mums iespējamās laimes augstāko stāvokli, tad mēs pieņemam zemo par augsto, ilūziju par patiesību. Mūsu materiālais dzīvesveids ir mūsu ķermeņu materiālās uzbūves sekas. Mēs esam "zemes tārpi", jo ar visiem saviem centieniem mēs līpam pie zemes. Ja mēs stātos uz evolūcijas ceļa, pa kuru iedami, mēs kļūtu arvien mazāk materiāli un vairāk ēteriski, – tad arī izveidotos pavisam citāda civilizācijas forma. Lietas, kas pašlaik ir neaizstājamas un nepieciešamas, zaudētu katru vērtību, ja mēs varētu pārnest savu apziņu ar domas ātrumu no vienas zemeslodes daļu uz otru, tad tagadējie satiksmes līdzekļi vienkārši kļūtu lieki. Jo dziļāk mēs iegrimstam matērijā, jo vairāk vajadzīgi materiālie līdzekļi komfortam, bet neatņemamais un varenais dievs cilvēkā nav materiāls un nav pakļauts ierobežojumiem, kuriem pakļaujas matērija. Kas patiešām nepieciešams dzīvē? Atbilde uz šo jautājumu pilnīgi ir atkarīga no tā, ko mēs uzskatām par nepieciešamu. Dzelzceļi, kuģi u.t.t. pašlaik mums ir nepieciešamība, un tomēr cilvēku miljoni dzīvoja ilgi un laimīgi un nezināja par tiem. Kāds nevar iedomāties dzīvi bez duča piļu, cits bez karietes, trešais – bez tabakas pīpes, u.t.t. Bet visas šīs lietas ir nepieciešamas tikai tik daudz, cik daudz pats cilvēks tādas tās ir radījis. Tās veido tādu situāciju, kurā cilvēks pats ir apmierināts, un vilina viņu palikt šajā stāvoklī, nevēloties neko augstāku. Tās var nevis virzīt viņu uz priekšu, bet pat traucēt cilvēka attīstībai. Ja mēs patiešām tiecamies uz garīgu izaugsmi, tad visam materiālajam mums nav jākļūst par nepieciešamību. Tieši kaisla vēlēšanās un domas izšķiešana jaunu un jaunu izpriecu dēļ zemākajā dzīve traucē ļaudīm ieiet augstākā dzīvē (*42).

__________________________________________________

41 J.Buck. "Man", p.106.
42 F.Hartmann. "Magic", p.61.



Valdoņu vēstījumi

2005. gads








uz augšu

uz sākumlapu

 



Copyright © 2008 - 2020
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2019 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia