Sākumlapa

Diktāti - Vēstījumi

GV 1 (03.2005. - 06.2005.)
GV 2 (08.2005. - 01.2008.)
GV 3 (03.2008. - 06.2011.)
GV 4 (12.2011. - 06.2018.)

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem

Rozāriji

Informācija
ziedotājiem

Kontakti


SAITES:

СИРИУС

Izdevniecība
"SOL VITA"

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

SERAPISS BEJS

Kā kristietības tēvi pārvērta Serapisu par sātanu

Serapisa kulta noriets sākās ar galvenās svētnīcas – Aleksandrijas tempļa un tajā esošo brīnišķīgo dieva statuju iznīcināšanas – pēc Romas imperatora Feodosija I kategoriska un cietsirdīga valdnieka pavēles.

Kā ziņo Vikipēdija (wikipedia), Feodosijs "pārtrauca imperatora Konstantīna reliģisko sistēmu, kas valstī kopumā saglabāja neitralitāti attieksmē pret impērijas pilsoņiem, kas piederēja pie dažādu kultu un ticību piekritējiem. Feodosija laikā kristietības dogmatus sāka nevis fiksēt kā brīvas apspriešanas rezultātā baznīcas aprindās, bet tie tika apstiprināti ar valdības pavēlēm" Feodosijs apstiprināja Nikejas kristietības formulu kā vienīgo valsts reliģiju, sāka vajāt citus reliģiskus strāvojumus kristietībā kā ķecerīgus un aizliedza pagānu kultus – tieši tāpēc kristiešu rakstnieki viņu pagodināja ar epitetu Lielais.

Romas karavīri iebruka Serapisa templī Aleksandrijā, iznīcināja statuju, sadedzināja bibliotēku, kas glabājās templī, sagrāva celtni. Baznīcas vēsturnieks Sokrats Sholastiķis [1] vēlāk stāstīja, ka ar āmuriem dauzītas statujas, bet sagrautā tempļa pamatos karavīri redzējuši Kristus monogrammu.

Te ir vietā palasīt H. Blavatskas "Teozofisko vārdnīcu", kur rakstā par Ozirisu tiek rakstīts par ēģiptiešu un kristiešu dievu saikni.

Rakstā tiek minēts uzraksts, kur Oziriss nosaukts par Elohu. Bet tai pašā laikā Elohs (Eloah, Elohim) ir Jehovas tituls, jūdu dievs (termins tiek pieminēts visā ebreju Svēto Rakstu garumā, sākot ar 1. Mozus grāmatu). H. BLavatska citē autoru, kas pārdomā par Ozirisa un Jehovas līdzību:

"... jautājums, kas prasa lēnprātīgu atbildi, ir neizbēgams – kāda jēga ir bijusi atklāt šīs divas frāzes – atbilstoši Ozirisu-Elohu un Jehovu-Elohu. No vienas puses man ir jādomā tikai par vienu atbildi, un tieši to, ka Oziriss bija Ēģiptes nacionālais Dievs, Jehova – Izraēļa, un ka Elohs ir ekvivalents Deus, Gjtt vai Dieu (dievs, dievība)."

Oziriss un Jehova ir Elohimi un Logosi – kā izpaustas dievības katrai nācijai un tautai, kā ārējā izpausme vai mūžīgi slēptā Cēloņa sekas. Tiesa gan, Jehovam nav saules, bet ir mēness daba, par ko tiek minēts "Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.): "...patiesībā Jehova ir tikai "Mēness" Dievs un "rašanās" Dievs."

Un tālāk rakstā ir runa par Ozirisa un Kristus leģendu līdzību:

"Runājot par viņa cilvēcisko attīstību, viņš (Oziriss), pēc autora domām "Egyptiah Belief" (Ēģiptiešu pārliecība"), ir "viens no Cilvēces Glābējiem vai Atbrīvotājiem. Kā tāds viņš ir dzimis šajā pasaulē. Viņš atnāca kā labdaris, lai atbrīvotu cilvēku no rūpēm. Savās pūlēs radīt labo viņš sastopas ar ļaunumu... un uz laiku cieš sakāvi. Viņu nogalina... Oziriss ir apbedīts. Viņa kaps tūkstošiem gadu ilgi ir pieminēts kā svētceļojuma vietu.

Bet šķirstā viņš nepalika bezdarbībā. Pēc trim vai četrdesmit dienām viņš atkal augšāmcēlās un uzkāpa Debesīs. Šis ir viņa Cilvēces stāsts." ("Egypt. Belief"). <...> ...tas pierāda arī to, ka leģendu par Kristu gandrīz visās tās detaļās var atrast arī tūkstošiem gadu pirms kristietības ēras, un Baznīcas Tēviem atlika tikai vienkārši izmantot viņu kā jaunu personību", - nobeidz
H. Blavatska.

Vispār Bībeles tekstos ir daudzas paralēles ar seno ēģiptiešu rakstu zīmēm, sākot ar dievišķo būtņu paziņojumiem par Ozirisa un Jēzus mātēm, viņu drīzo nākamo glābēju piedzimšanu un beidzot ar viņu abu atdzimšanu pēc nāves.

Salīdziniet abas ilustrācijas. Uz senās Ēģiptes freskas Oziriss attēlots kā Ankha ēģiptiešu krusts (mūžīgās dzīvības simbols), kas tur rokās Sauli un abas ir pie divām sievietēm (viņa māsām). Kristiešu attēlojumā – Jēzus pie krusta, ar Saules oreolu, un pie viņa – divas Marijas.

Tomēr par Serapisa (Ozirisa viņa augstākā aspektā) un Jehovas vai arī Ozirisa-Serapisa un Kristus saiknes pastāvēšanu kristiešu baznīcas kalpi IV gs. m. ē. pat ne domas nepieļāva, jo viņiem Serapiss un citi pirmskristietības dievi varēja būt tikai pagānu elki. Bet visu, kas ir svešs, pēc viņu domām ir jāpasludina par ļauno un jāiznīcina. Ar to lieliski tika galā turpmākā Romas katoļu baznīca, pasludinot pagānu dievu pielūgsmi par darījumu ar sātanu.

Lūk, kā šis vissmagākais vēstures laiks aprakstīts grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.):

"Mums, droši vien, īsumā jāapraksta Eiropas Sātans. Viņš ir ģēnijs, kas prot rīkoties ar buršanu, burvestību un citām nelabām lietām. Kristiešu tēvi, paņēmuši šo ideju no ebreju farizejiem, darināja sātanus no pagānu dieviem: Mitru, Serapisu un citus. Romas katoļu baznīca turpināja šo lietu, pasludinājuši šo dievu pielūgsmi par tumsas spēku darījumu. Tādējādi burvji un raganas viduslaikos bija gluži vienkārši aizliegtā kulta piekritēji. Visos senajos laikos maģija tika uzskatīta par dievišķu zinātni, gudrību un Dieva zināšanu. Dziedināšanas māksla Eskulapa tempļos un Ēģiptes un austrumu svētnīcās vienmēr bija maģiska. <...> Tagad viss ir pārmainījies. Tumsonība uzcelta tronī kā dievticības māte. Mācīšanās pakļauta zākāšanai, un zinātnieki strādāja zinātnē, apdraudot savas dzīvības. Viņi bija spiesti lietot žargonu, lai slēptu savas idejas no visiem, izņemot savus adeptus, un pārciest apkaunojumu, apmelojumus un nabadzību."

Mēness dievi triumfēja!

Pēdējās simtgadēs inkvizīcija sadedzinājusi uz ugunskuriem tik daudz aizliegto kultu piekritēju "burvju", ka kristietības pasaulē Serapisa pielūdzēji bija pilnīgi iznīcināti. Dievības vārds ir palicis tikai vēsturiskajos dokumentos, skulptūrās un citos mākslas darbos.

Izzudis kā personificētā dievība, kam pielūdza tautas, bet Serapiss nav izzudis kā Lielais Skolotājs.


Atskats pagātnē. Daži Serapisa zemes iemiesojumi [2]

Pirms Valdonis Serapiss uz 700 gadiem kļuva par helēnistiskās pasaules dievību, viņam bija daudzas citas hipostāzes, par ko ziņas varam smelties Marka un Elizabetes K. Profetu grāmatā "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats").

Grāmatā vēstīts, ka Serapiss atnāca no Venēras kopā ar Sanatu Kumaru (Cienīgu Sirmgalvi), lai no jauna iedegtu svēto uguni nomaldījušās cilvēces sirdīs.

Viņš bija priesteris Augšupcelšanās Templī Atlantīdā, kur viņš bija augšupcelšanās liesmas sargātājs, bet pirms Atlantīdas nogrimšanas viņš pārnesa šo liesmu uz Luksoru Ēģiptē.

Luksorā Serapiss kopā ar brāļiem, kas viņu pavadīja, uzcēla jaunu Augšupcelšanās Templi, un kopš tā laika viņi atkaliemiesojās Ēģiptē speciāli, lai uzturētu šo liesmu Templī.

Šo dzīvju laikā viņš vadīja diženāko arhitektonisko celtņu būvēšanu, viņš bija arī Lielās Piramīdas arhitekts, kas radīta vairāk nekā pirms 2500 gadiem pirms m. ē.

Savu augšupcelšanos Serapiss Bejs atlika aptuveni līdz 400 gadiem pirms m. ē. Serapiss iemiesojās par Ēģiptes faraonu Amenhotepu III (valdīja 1388. – 1351. g. pirms m. ē.), par Tutmosa IV dēlu un Tutmosa III mazdēlu (Kuthumi iemiesojums). Viņa dēls bija Amenhotepa IV troņa mantinieks, kas zināms kā Ehnatons.

Amenhotepa III valdīšanas laika posmā bija vislielākais senās Ēģiptes civilizācijas uzplaukums. Faraons uzturēja mierīgas diplomātiskās attiecības ar visām valstīm visilgākā savas valdīšanas laikā. Daļa no viņa valsts kases tērēja neskaitāmos dārgumus diženu tempļu un piļu būvēšanai. Faraons paplašināja pastāvošo Karnakas Templi Nīlas krastos un uzcēla bēru templi, kura atliekas tagad zināmas kā Kolosi – no vesela akmens izcirstas sēdošas statujas, kas atklātas Nīlas krastos.



1. Kolosi, kas attēlo faraonu Amenhotepu III. Tie novietoti iepretī Luksorai, Nīlas pretējās puses krastā.
2. Luksoras templis.

Par faraona diženāko darbu kļuva Luksoras templis, kura fragmenti labi saglabājušies līdz mūsu laikam. Šis templis pēc savas ģeometrijas un ieceres bija progresīvas zinātnes, mākslas un filozofijas mācībgrāmata. Tagadējā laikā Luksoras templis ir ēteriskās Svētmītnes – Augšupcelšanās Tempļa fiziskais turpinājums.

Bija arī vēl kāds Serapisa iemiesojums – par Spartas valdnieku Leonīdu (valdīja 491. – 480. g. pirms m. ē.) Viņš komandēja grieķus, kas varonīgi turējās pretī daudzkārt lielākam persiešu armijas skaitam kalnu pārejā pie Termopilām, kas bija vārti uz centrālo Grieķiju.

Divu dienu laikā Leonīds un grieķi noturējās pret ievērojami skaitliski pārāko persiešu armiju, ko vadīja karalis Kserkss. Trešajā dienā Leonīds un viņa personīgā gvarde – trīs simti spartiešu, cīnījās līdz pēdējam cilvēkam. Viņu varonīgā cīņa ļāva grieķu flotei atkāpties un vēlāk galīgi sakaut persiešus.

Leonīda paraugs palīdzēja izveidot grieķu tautas nacionālās īpatnības. Vēsturnieki sauc šo cīņu par augstākās vīrišķības un bezbailības paraugu, kas parādīja cīņā par taisnīgu lietu pret daudzkārt lielāku ienaidnieka pārspēku.

Profeti apliecina, ka trīs simti spartiešu bija trīs simti čhēla Luksorā kopā ar Serapisu iemiesojumā. Šie bija ārkārtīgi vīrišķīgi cilvēki. Daži no viņiem ir Dievišķie Valdoņi, citi paliek iemiesojumā.

Serapiss Bejs iemiesojās par skulptoru Fīdiju, kas dzīvoja 5. gs. pirms m. ē. Atēnās un tika uzskatīts par diženāko no grieķu skulptoriem. Viņa slava bija milzīga.

Viņš bija Partenona arhitekts, vadīja ārkārtīgi sarežģīto šā celtniecības darbu. Partenonā viņš uzstādīja 12 metru augstu Atēnas Pallādas statuju, darinātu no zelta un ziloņkaula.

Skulptors Fīdijs un viņa darbi – Atēnas Pallādas statuja (samazināta kopija) Fīdijs radīja arī milzīgu Zeva statuju no zelta un ziloņkaula, kas stāvēja templī sengrieķu pilsētā Olimpijā. Fīdija darbi, kas raksturojami ar cildenu skaistumu un garīgumu, stipri ietekmēja turpmāko rietumu mākslas attīstību. Helēnistiskajā posmā pēc savas augšupcelšanās Serapiss kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem ēģiptiešu, grieķu un Romas dievu panteoniem dieviem, par ko jau minēts augstāk.

Skulptors Fīdijs un viņa darbi – Atēnas Pallādas statuja
(samazināta kopija)

Fīdija darbi ir raksturīgi ar cildenu skaistumu un garīgumu, un tas stipri ietekmēja turpmāko rietumu mākslas attīstību.

Helēnistiskajā posmā pēc savas augšupcelšanās Serapiss kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem ēģiptiešu, grieķu un Romas dievu panteoniem, par ko jau minēts iepriekš.

Raksta autore Jeļena Iļjina



_____________________________

[1]  Sokrats Sholastiķis – vēsturnieks – "Historia Ecclesiastica" autors 5. gs. m. ē.

[2] Nodaļa ņemta no Profetu grāmatas "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats").


 

uz augšu

 

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia