Sākumlapa

Diktāti

23. datuma dispensācija

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem
Atēna Pallāda  
  Kungs Šiva  
  Sanats Kumara
  Skolotājs Morija  
  Kungs Maitreija 
  Māte Marija  
  Kuthumi  
  Gautama Buda  
  J. Blavatska  
  Sen Žermēns  
  Jēzus  
  Konfūcijs  

Rozāriji

Noderīga
informācija

Kontakti

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

Skolotājs Morija

   
 

Skolotājs Morija (Moria, El Morija) – Mahatma[1], Lielās Baltās Brālības Skolotājs – kļuva plaši pazīstams pasaulei, pateicoties Teozofijas Biedrības organizācijai 19. gadsimtā. Pirmoreiz par viņu 19. gadsimta astoņdesmitajos gados pavēstīja J.P. Blavatska, kurai Skolotāji Morija, Kuthumi un Džvals Kuls palīdzēja nodibināt Teozofijas Biedrību.

No 20. gadsimta divdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem Skolotājs Morija sadarbojās ar Jeļenu un Nikolaju Rērihiem. Pateicoties šai sadarbībai, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pasaulē parādījās Agni Jogas Mācība jeb Dzīvā Ētika, kas tika dota, lai sagatavotu cilvēces apziņu tās jaunajam attīstības posmam, uz Zemi nākošo ugunīgo enerģiju pieņemšanai.

20. gadsimta sešdesmitajos gados par Skolotāju Moriju daudz rakstīja Marks un Elizabete Klēra Profeti. Ar Amerikas sūtņu starpniecību tika saņemti daudzi Skolotāja Morijas un citu Gaismas Skolotāju vēstījumi – diktāti. 21. gadsimta sākumā Skolotāji turpināja darbu caur sūtni Krievijā – Tatjanu Mikušinu.

Arī tagad Skolotājs Morija aktīvi strādā Garīgajā plānā, lai palīdzētu Zemes cilvēcei.

Lūk, ko par Moria dinastiju stāsta J.P. Blavatska:

„Moria (sanskritā) ir viena no budistu ķēniņu Magadhi dinastijām, pie kuras piederēja Čandragupta un viņa mazdēls Ašoka; kā arī radžputu cilts nosaukums”[2]. „Čandragupta ir pirmais Moria Dinastijas budistu Ķēniņš, Ķēniņa Ašoka vectēvs. Ašoka bija viscītīgākais Budisma piekritējs; viņa pilī dzīvoja 60 līdz 70 tūkstoši mūku un priesteru, viņš visā Indijā ir uzstādījis 84 000 dagobu un stūpu un ir sūtījis misijas pa visu pasauli. Viņa pasludināto dažādo ediktu uzraksti pauž ētiski viscildenākās domas; īpaši – edikti Allahabadā, uz tā saucamās „Ašokas kolonnas”. Šie izteicieni ir diženi un poētiski, tie pauž maigumu gan pret dzīvniekiem, gan pret cilvēkiem un cildenu priekšstatu par valdnieka misiju attiecībā pret savu tautu, kura paraugam ar lieliem panākumiem varētu sekot mūsu laikmetā”[3]

„Budistu „Mahavanšā” Čandagutta – Čandragupta, Ašokas vectēvs tiek dēvēts par Moria dinastijas ķēniņu, kas viņš neapšaubāmi arī bija, precīzāk, kas viņi bija, jo eksistēja vairāki Čandragupta. Šī dinastija, kā teikts minētajā grāmatā, ir cēlusies no Šakja līnijas kšatrijiem (kareivjiem), kas bijuši radniecīgi tuvi ar Gautamu Budu, un kuri, pārejot pāri Himavatam (Himalajiem), „atklājuši brīnišķīgu vietu, labi apūdeņotu, kas atrodas varenu bo un citu koku meža vidū. Tur viņi lika pamatus pilsētai, kuru tās valdnieki nodēvēja par Šakja Moria-Nagara”[4].

Zināms, ka savā pēdējā zemes iemiesojumā Morija piedzima kā radžputu princis no indiešu kareivju un valdnieku kārtas, kas bija iemantojusi cieņu vīrišķības un goda dēļ. Viņa dzimšanas dati precīzi nav zināmi. Viņa vārds bija Ranbirs Singhs. Pēc tēva nāves 1858. gadā Ranbirs kļuva par Kašmiras maharadžu. Vēsturnieki pauž uzslavu Ranbiram par Nagaras un Hunzas štatu apvienošanu un par humānu un taisnīgu civillikumu un krimināllikumu izstrādāšanu. Ranbirs bija ļoti populārs pilsoņu vidū. 1885. gadā viņš pārgāja citā pasaulē.

Pēc aprakstiem viņš bijis apmēram 2 metrus garš, ar kareivīgu stāju. Visai lakonisku izteiksmes veidu, it kā būtu radis pie savu norādījumu bezierunu izpildes. Parasti valkāja baltu apģērbu un turbānu. Viņš radīja par sevi iespaidu kā par cilvēku pilnā spēku plaukumā – ap trīsdesmit pieciem gadiem, bet, pēc Blavatskas vārdiem, kad viņa ieraudzījusi Skolotāju Londonas Haidparkā 1851. gadā, Viņš izskatījies tieši tāds pats kā viņas bērnībā (Mahatmu Moriju viņa jau bērnībā redzēja sapņos un vīzijās).

Tajā pirmajā tikšanās reizē Londonā Skolotājs teica J.P. Blavatskai, ka viņam „nepieciešama viņas līdzdalība darbā, kuru viņš gatavojas uzsākt”, kā arī to, ka „viņai nāksies trīs gadus pavadīt Tibetā, lai sagatavotos šī svarīgā uzdevuma veikšanai”[5]. Pēc 27 gadiem Blavatska nokļuva Indijā un Tibetā, kur viņa atkal satikās ar Skolotāju.

Skolotāja Morijas dzīve ir ievērojama ar viņa pašaizliedzīgo darbu Austrumu seno garīgo patiesību un Rietumu tradīciju apvienošanā. Šis uzdevums lielā mērā tika paveikts, nodibinot Teozofijas Biedrību Ņujorkā 1875. gadā un pateicoties turpmākajiem norādījumiem, kas tika doti caur šo organizāciju. Šie norādījumi daļēji parādījās kā nelielai skolnieku grupiņai adresētas personiskas vēstules „Himavata Mahatmas”. Vēlāk vēstules tika sakārtotas un 1923. gadā izdotas ar nosaukumu „Mahatmu vēstules”. Atsevišķas „Vēstuļu” nodaļas J.I. Rēriha pārtulkoja krievu valodā, un 1925. gadā tās tika izdotas Rīgā ar nosaukumu „Austrumu Kauss”. „Mahatmu vēstuļu” pilnais izdevums 1993. gadā tika izdots Krievijā. Vēstuļu oriģināli tagad glabājas Britu Muzejā Londonā.

J.P. Blavatska paziņoja, ka, pateicoties Mahatmām Moria, Kut Humi un citiem Skolotājiem, tika uzrakstīti viņas galvenie darbi „Atsegtā Izīda” un „Slepenā Doktrīna. Zinātnes, filozofijas un reliģijas sintēze” – grāmatas, kas norāda uz visu pasaules filozofisko sistēmu un reliģiju kopīgo avotu.

J.P. Blavatska savā grāmatā „Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem” literārā formā aprakstījusi savu ceļojumu pa Indiju kopā ar Skolotāju, kuru viņa grāmatā dēvē par takuru Gulabu Lal Singu: „varena auguma radžputs, neatkarīgais takurs no Radžastanas provinces, kuru mēs sen pazinām ar vārdu Gulabs Lal Sings, bet viņu sauca vienkārši Gulabs Sings.
... par šo dīvaino cilvēku klīda visbrīnumainākās un visdažādākās valodas. Klīda baumas, it kā viņš piederot radža-jogu sektai, kuri iesvētīti maģijas, alķīmijas un dažādu citu Indijas slepeno zinātņu noslēpumos. Viņš bija bagāts un neatkarīgs cilvēks, un neviens neuzdrīkstējās turēt viņu aizdomās par mānīšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja arī viņš nodarbojās ar šīm zinātnēm, tad rūpīgi slēpa savas zināšanas no visiem, izņemot savus vistuvākos draugus.

Takuri gandrīz visi ir cēlušies no Surijas (saule) un tāpēc tiek saukti par surjavansiem, saules pēctečiem, kuri lepnumā pārspēj visus. Pēc viņu izteiciena „zemes netīrumi nevar pielipt saules stariem”, t.i., radžputiem...”[6].

Citēsim vēl dažas ainas no grāmatas „Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem”, kas vēstī par Skolotāja unikālajām spējām.

„Iekārtojies kā austrumnieki (ar kājām) uz viena no klintī izcirstajiem soliņiem pie pašas verandas malas, viņš nekustīgi sēdēja, abām rokām apvijis paceltos ceļgalus un ar skatienu ieurbies sudrabotajā tālē. Radžputs sēdēja tik tuvu malai, ka likās, mazākā neuzmanīgā kustība varētu nogrūst viņu dziļajā bezdibenī, kas rēgojās pie viņa kājām. Bet viņš nepakustējās vairāk kā viņam iepretī stāvošā granīta dieviete Bhavani... Tikai laiku pa laikam uzplaiksnījusī degošo ugunskuru spilgtā liesma, ar karstu atblāzmu apspīdot tumšas bronzas krāsas seju, ļāva reizēm saskatīt sfinksai līdzīgās sejas nekustīgos vaibstus un kā ogles spīdošās, tikpat nekustīgās acis.

Kas tas? Aizmidzis viņš vai pamiris? Pamiris, kā pamirst iesvētītie radža-jogi, par kuriem viņš pats stāstīja no rīta... ne šalkoņa, ne pulksteņa skaļie sitieni, ne mana straujā kustība... nepamodināja Gulabu Singu, kas vēl arvien bija pārkāries virs bezdibeņa, tāpat kā pirms tam... Uzpūta svaigs un diezgan stiprs pirmsausmas vējš, vienā mirklī sakustinādams lapas un strauji iešūpodams koku galotnes ap mums, kas slējās augšup no bezdibeņa. Tagad visa mana uzmanība bija pievērsta man pretī sēdošo trīs radžputu grupai: diviem vairoga nesējiem un viņu kungam. Nezinu kāpēc, bet šajā mirklī tā bija īpaši pievērsta vējā plīvojošajiem, garajiem kalpotāju matiem, kuri sēdēja iesānis no verandas un bija vairāk pasargāti no vēja nekā viņu sahibs. Palūkojoties uz viņa pusi, man šķita, ka asinis sastingst dzīslās: viņam līdzās pie kolonnas stingri piesieto muslīna plīvuru vējš plandīja no visām pusēm; bet sahiba garie mati bija nekustīgi, it kā pielīmēti pie pleciem: neviens mats nekustējās, ne mazākās kustības nemanīja arī viņa baltās muslīna galvassegas vieglajās krokās; akmenī cirsta skulptūra nevarētu izskatīties nekustīgāka...”

Šajā mirklī uz laukumiņa parādījās milzu kaķa siluets. Tīģeris briesmīgi ierēcās, satraukdams visus ceļotājus. Izcēlās juceklis. Kamēr vīrieši tvēra rokās ieročus, tīģeris pazuda no laukumiņa, viņa ķermenis nogāzās bezdibenī. Kā vēlāk noskaidrojās, Gulabs Sings uzvarēja milzīgo, mežonīgo kaķi... ar vārdu.

Jaunā nodaļā Blavatska pastāsta, kā viņa kopā ar diviem pavadoņiem devās izpētīt alas, kas patiesībā ir istabu virkne, kas stiepjas augšup klints dziļumā daudzu kilometru garumā. Vienā no alām viņa zaudēja samaņu no gaisa trūkuma un varēja aiziet bojā. Taču no augšējās alas, kur ceļinieki vēl nebija bijuši, pēkšņi parādījās Skolotājs, kaut gan viņam šajā laikā vajadzēja būt citā provincē. „Gulabs Sings iznāca no augšējās ejas ar lukturīti rokās un, nolēcis lejā no nākamās, sauca viņiem, lai viņi ātrāk „padod” viņam „bai” (māsu)... Cits citam padodami puspamirušo nastu, viņi steidzīgi sekoja aiz takura; bet Gulabs Sings, pēc viņu stāstītā, neskatoties uz grūtībām, ko viņam sagādāja šāda bagāža (J.P. Blavatska bija samērā tukla sieviete – sastādītāju piez.), visu laiku kaut kā pamanījās iztikt bez viņu palīdzības. Kamēr viņi līda caur augšējo eju, viņš jau bija pie nākamās zemākās, un, iegājuši vienā cellē, viņi tikai paspēja pamanīt nozibsnījam viņa balto, plandošo čadru, kas nozuda no vienas ejas uz nākamo zemāko. Akurātais, visos savos pētījumos līdz pedantismam precīzais pulkvedis nekā nevarēja saprast, kā takurs tik veikli spēja nogādāt no viena ejas gala līdz otram gandrīz nedzīvo ķermeni!... Kā mani izvilka cauri piecām šaurām ejām, uz mūžu paliks man noslēpums...”. Atzīmēsim arī, ka visi Blavatskas pavadoņi no alas iznāca netīri, notraipītās drēbēs, asiņaini no iegūtajām skrambām, bet takura drānas bija sniegbaltas tāpat kā iepriekš.

Piekāpjoties pulkveža neatlaidīgajam lūgumam, Gulabs Sings ceļojuma beigās atzinās:
„Es tiešām esmu iesvētīts tajā, ko pie jums dēvē par gupta-vidiju – slepenajās zinātnēs... Es esmu brahmačarja [7]...
– Kas ir „slepenās zinātnes”? – turpināja takurs.
– Tāpat kā katram, kas tām veltījis visu savu dzīvi, man tās ir zinātnes, kas satur sevī atslēgu visiem dabas un pasauļu noslēpumiem, kā redzamajiem, tā neredzamajiem. Taču šī atslēga ir iegūstama dārgāk nekā jūs varat iedomāties.
Gupta-vidija ir abpusēji griezīgs ierocis, un tam nevar tuvoties, iepriekš neziedojot dzīvi, vēl vairāk, prātu, jo tā pārņem un nogalina katru, kas nepaspēj tikt galā ar viņu pašu ...”

Ranbirs Singhs ir Dievišķā Gaismas Skolotāja Morijas pēdējais zemes iemiesojums. Dažādos avotos tiek norādīti dažādi Skolotāja Morijas vārdi viņa pēdējā iemiesojumā. J.I. Rēriha Skolotāju šajā iemiesojumā dēvēja par „radža Černoija”. Rērihu tuvākā līdzstrādniece Amerikā Zinaīda Fosdika savā dienasgrāmatā raksta ar Jeļenas Ivanovnas vārdiem: „Akbars iemiesojās radžā Černoijā, jo Akbara astrālais ķermenis bija ievainots, vienmēr būdams ļaužu vidū galma dzīvē un vienmēr no visām pusēm saņemdams dūrienus un ievainojumus. Bet Brālībā vajadzēja atnākt veselā fiziskajā ķermenī, tāpēc arī bija vajadzīgs šis iemiesojums”.[8]

Ir bijuši daudzi Skolotāja Morijas zemes iemiesojumi. Norādes par tiem mēs atradām dažādos avotos: J.P. Blavatskas darbos, Dzīvās Ētikas Mācības grāmatās, J.I. Rērihas grāmatās un vēstulēs, M. Profeta un E. Profetas grāmatās un citos avotos.

Piedāvājam iepazīties ar dažiem vairāk pazīstamiem Dievišķā Gaismas Skolotāja Morijas iemiesojumiem.

 
 

ĀBRAHĀMS (ap 2000. g. p.m.ē.)

Ebreju patriarhs, Izraēļa divpadsmit cilšu ciltstēvs. Jūdi, kristieši un musulmaņi viņu uzskata par pirmo, kas sāka pielūgt vienīgo, īsto Dievu.

Ābrahāms un viņa dzimta Bībelē pirmoreiz minēti kā Haldejas Ūras pilsoņi, kas bija tehniski attīstītās šumeru civilizācijas plaukstošais kultūras, politiskais un ekonomiskais centrs.

Rakstnieks Zaharija Sitčins apgalvo, ka Ābrahāms dzimis 2123. g. p.m.ē., bijis šumeru aristokrāts, cēlies no priesteru ģimenes, kas radnieciskām saitēm saistīta ar ķēniņa namu un kurai bija liela kalpu saime un sava armija.

Pirmajā Mozus grāmatā Ābrahāms attēlots kā varens valdnieks – vadonis, kurš satiekas ar ķēniņiem, iesaistās militārās savienībās un apsaimnieko zemes īpašumus. Viņš ir miermīlīgs, bet prasmīgs kara lietās, un kā uzvarētājs ir augstsirdīgs. Viņš ir taisnīguma, dievbijības, tīrības un viesmīlības iemiesojums. Viņš ir arī pravietis un aizstāvis Dieva priekšā.

Un kas vissvarīgākais, – Ābrahāms ir tāda cilvēka prototips, kurš pat tad, kad ārējie apstākļi liecina par pretējo, cieši turas pie savas ticības vairākas reizes atkārtotajam Kunga pareģojumam, ka viņam jākļūst par daudzu tautu tēvu.

Pirmā Mozus grāmata vēstī par to, ka Ābrahāms kopā ar savu tēvu un ģimeni atstāja Ūru un apmetās sešsimt jūdžu attālumā no tās, Harānā – lielā tirdzniecības centrā Mezopotāmijas ziemeļrietumos, tagadējās Sīrijas teritorijā. Neraugoties uz to, ka Bībele klusē par Ābrahāma dzīves agrīno periodu, mutiskie nostāsti liecina, ka viņš ir piedalījies karagājienos, cīnoties par viendievības izplatīšanu. Stāsta, ka viņš nogāzis sava tēva Farras elkus, kurš kalpojis „citiem dieviem”, kā teikts Jozuas grāmatā (24:2).

Bībelē teikts, ka tad, kad Ābrahāms bija septiņdesmit piecus gadus vecs un viņa tēvs nomira, Kungs aicināja viņu atstāt visu – savu dzimtu un tēva namu, Mezopotāmijas kultūru un kultus un doties ceļojumā uz zemi, kuru Viņš norādīs. Kungs apsolīja Ābrahāmam: „Es radīšu no tevis diženu tautu”, un Ābrahāms atstāja Harānu, ņemdams līdzi sievu Sāru, brāļadēlu Lotu un „visu īpašumu, ko viņi bija ieguvuši, un visus ļaudis, kuri viņiem bija Harānā”. Pēc ierašanās Kanaāna zemē Kungs parādījās Ābrahāmam: „... taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi”. (Pirmā Mozus gr. 12:5 – 7).

Bada laikā, kas nāca pār Kanaānu, Ābrahāms bija spiests doties uz dienvidiem, uz Ēģipti. Kad grūtie laiki bija pagājuši, Ābrahāms ar ģimeni atgriezās atpakaļ. Viņš augstsirdīgi atvēlēja tiesības savam brāļadēlam Lotam apmesties auglīgajā Jordānas ielejā. Pats viņš apmetās šķietami sliktākajā Kanaānas zemē Hebronā. Kungs vēlreiz teica Ābrahāmam, ka atdos viņam un viņa pēcnācējiem visu zemi, ko tas redz – „uz ziemeļiem, uz dienvidiem, uz austrumiem un uz rietumiem”. Un kaut gan patriarham vēl arvien nebija bērnu, Dievs apstiprināja: Ābrahāma pēcnācēji būs neskaitāmi kā „zemes smiltis”. (Pirmā Mozus gr. 13:14 – 17).

Tajos laikos sākās četru ķēniņu karš pret pieciem. Uzvarētāji sagrāba visu Sodomas un Gomoras īpašumu un aizveda gūstā Sodomā dzīvojošo Lotu kopā ar visu viņa īpašumu. Uzzinājis par to, patriarhs apbruņoja trīs simt astoņpadsmit vīrus, kuri dzimuši viņa namā, satrieca ienaidniekus un atbrīvoja Lotu un viņa īpašumu, kā arī Sodomas ķēniņa tautu un īpašumu. Atgriezies ar uzvaru, Ābrahāms saņēma Salimas ķēniņa un Visaugstā Dieva priestera Melhisedeka svētību. Melhisedeks „iznesa maizi un vīnu”, bet Ābrahāms deva viņam „desmito tiesu no visa, kas tam piederēja” (Pirmā Mozus gr. 14:18 – 21).

Bībelē stāstīts, ka Ābrahāms nostājas arī aizstāvja lomā. Kungs paziņoja Ābrahāmam par Savu nodomu iznīcināt grēkā pagrimušās pilsētas Sodomu un Gomoru. Ābrahāms saņēma Dieva apsolījumu, ka Sodomu Viņš paglābs no soda, ja tajā atradīsies kaut vai desmit taisnu cilvēku. Pilsēta tomēr tika sagrauta, taču divi eņģeļi brīdināja Lotu par tuvojošos nelaimi, un viņš izglābās no nāves.

Neskatoties uz atkārtotajiem Kunga solījumiem vairot Ābrahāma dzimtu, vēl pēc desmit Kanaānā pavadītiem gadiem Sāra joprojām bija neauglīga. Saskaņā ar tā laika paražu viņa ieteica savam vīram ņemt par sievu kalponi Hagaru, lai tā dzemdētu viņiem bērnu. Un Hagarai piedzima dēls Ismaēls. Pēc trīspadsmit gadiem, kad Ābrahāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, bet Sārai deviņdesmit gadu, Kungs parādījās patriarham kā El Šaddai – Visvarenais Dievs: „...būšu tavs un tavu pēcnācēju Dievs”. Viņš paziņoja, ka nākamajā gadā šajā pašā laikā Sārai piedzims dēls Īzāks (Pirmā Mozus gr. 17:7 – 19), un ka tieši Īzāks, nevis Ismaēls būs tēva mantinieks. Kā bija teicis Kungs, „Sāra ieņēma un dzemdēja Ābrahāmam viņa vecumā dēlu. (Pirmā Mozus gr. 21:2).

Taču vissmagākais patriarha ticības pārbaudījums vēl bija priekšā. Dievs lika viņam uz viena no kalniem Morija zemē upurēt vienīgo dēlu, ilgi gaidīto mantinieku. Pēc trīs dienu pārgājiena Ābrahāms uzcēla altāri, uzlika Īzāku uz sakrautās malkas un pacēla nazi, gatavodamies nonāvēt zēnu. Bet tad Kunga eņģelis sauca uz viņu: „Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad” (Pirmā Mozus gr. 22:12). Par upuri tika nokauts auns, un Dievs galīgi nostiprināja Savu derību ar Ābrahāmu.

Pēc Sāras nāves Ābrahāms apprecējās ar Ketūru, kura dzemdēja viņam sešus dēlus. Apgādājis visus savus bērnus, Ābrahāms atdeva Īzākam „visu, kas viņam bija,” (Pirmā Mozus gr. 25:5). Viņš nomira simts septiņdesmit piecu gadu vecumā un tika apbedīts blakus Sārai Makpelas alā, ko mūsdienās ebreji, kristieši un musulmaņi – visi, kas cēlušies no Ābrahāma, uzskata par svētu.

Kā atzīmēts gan kristiešu, gan musulmaņu rakstos, pateicoties savām ciešajām attiecībām ar Dievu un ticībai, kas ir atdarināšanas cienīga, Ābrahāms ir pelnījis, lai tiktu nosaukts par Dieva draugu („El Halils” Korānā; 2. Laiku gr. 20:7; Jesajas 41:8). Kā teicis apustulis Pāvils vēstulē romiešiem, viņš ir ne tikai ebreju, bet „visu ticīgo” tēvs (Rom. 4:11). Musulmaņi, kuri apgalvo, ka arābi ir cēlušies no Ābrahāma caur Ismaēlu, ciena patriarhu vairāk par visiem Bībeles varoņiem. Jeruzalemes Vecpilsētā uz Jaffes vārtiem iegravēts uzraksts – citāts no Korāna: „Nav cita Dieva kā Allahs, un Ābrahāms ir Viņa iemīļotais”.[9]

 
 

ARTŪRS, Anglijas karalis (VI gs.)

Karalis Artūrs – leģendārais britu VI gadsimta vadonis, kurš satrieca sakšu iekarotājus; britu eposa un daudzu bruņinieku romānu centrālais varonis.[10]

Veco laiku Anglijas mitoloģijā nav lieliskāka perioda par karaļa Artūra un viņa drosmīgo bruņinieku valdīšanas laiku, kad drūmajos viduslaikos uzplauka augstsirdība un pašaizliedzīga uzticība kronim un savai valstij. Var teikt, ka Artūra valdīšanas laiks arī ir Britānijas sākuma laiks.

Precīzi Artūra dzīves dati nav zināmi, kaut arī stāsti par viņa dzīvi ir ierakstīti gan vēsturē, gan arī visas Rietumeiropas leģendās. Laiks, kad par viņu ir pirmās ziņas, attiecas uz sesto gadsimtu, kad nomira karalis Uters Pendragons, neatstādams pēcnācējus.

Citos avotos ir ziņas, ka karalis Artūrs ir bijis Britānijas Virskaraļa Utera Pendragona vienīgais dēls. Karaliene Igreina dzemdēja dēlu Artūru, kam bija lemts kļūt par diženu Anglijas valdnieku. Iespējams, ka, lai izvairītos no galma intrigām, mantinieka piedzimšana tika slēpta no karaļa galma, un puisēns tika slepeni atdots audzināšanā gudrajam Merlinam – alķīmiķim, magam un brīnumdarim (Sen-Žermena inkarnācija), kuram bija zināmas galma intrigas un personas, kuras tīkoja uzurpēt varu un liegt troni likumīgajam mantiniekam. Pēc Utera nāves Merlins atklāja divpadsmitgadīgajam (pēc citiem avotiem sešpadsmitgadīgajam) mantiniekam viņa dzimšanas noslēpumu un apmācīja viņu kara mākslas noslēpumos, lai viņš varētu iekarot valsti.

Lai atrisinātu jautājumu par to, kas būs jaunais karalis, Merlins izsauca brīnumainu parādību Londonas katedrāles pagalmā: lielu kvadrātveida akmeni ar tērauda laktu uz tā un zobenu, kas iedurts laktā. Uz akmens bija uzraksts: „Tas, kas izvilks zobenu no šī akmens un laktas, ir visas Anglijas likumīgais karalis.”

„Pārbaudījums ar zobenu atklāj dvēseles spēku, kas brīva no verdziskas pieķeršanās materiālām lietām, kuru simbols ir akmens un lakta. Tas ir karaļu dievišķo tiesību apliecinājums – tikai tas, kam ir lielākie sasniegumi Kristus apziņā, ir cienīgs valdīt...”[11]

No visas rietumu pasaules sapulcējās bruņinieki un karavīri, karaļi un augstmaņi, bet tikai Artūrs, divpadsmitgadīgs zēns, spēja atbrīvot svēto zobenu. Kenterberijas bīskaps kronēja viņu par Anglijas karali.

Vienā no divkaujām ar seru Pelinoru Artūrs salauza no akmens izvilkto zobenu, un Merlins apsolīja karalim jaunu zobenu Ekskalibru, ko speciāli viņam izkala Avalonas elfi. [12] Zobenam Ekskalibram piemita maģiska spēja satriekt nekļūdīgi, bet tam bija uzlikts viens noteikums: lietot to tikai labas lietas vārdā, un, kad pienāks laiks, Artūram zobens būs jāatdod Avalonai.

Kļuvis par pilntiesīgu Britānijas karali, Artūrs apprecējās ar karaļa Lodegransa, ko viņš kādreiz bija izglābis, meitu Gvineviru (citos avotos – Gvinevru). Jaunlaulātie uzsāka laimīgu dzīvi Kamelotā.

Artūra svētīgās valdīšanas periodā Britānija baudīja 12 mierīgas dzīves gadus. Tas bija bruņnieciskuma gara uzplaukuma laiks. Savā pilī Kamelotā Artūrs sapulcināja visdrosmīgākos un visuzticīgākos karalistes bruņiniekus – Lanselotu, Gaveinu, Galahadu, Parsifalu un daudzus citus. Dažādos avotos norādīts, ka kopējais bruņinieku skaits bijis līdz pat 100-150 cilvēku. Bruņinieku sanāksmēm bija speciāli izgatavots Apaļais galds, lai neviens nejustos ne pirmais, ne pēdējais, un lai visi būtu vienlīdzīgi gan savā starpā, gan karaļa priekšā.

Grāmatā „Gaismas Skolotāji un viņu Svētmītnes” Marks un Elizabete Profeti pastāsta, ka Apaļā Galda bruņinieki un Kamelotas galma dāmas bija Lielās Baltās Brālības slepenās skolas iesvētītie, Krotonas Pitagora skolas un Kumrānas Eseju kopienas tradīciju turpinātāji. Viņi svēti godāja un sargāja Brālības slepenās patiesības, ko viņiem atklāja galma mags un karaļa padomnieks Merlins. Bruņinieku turnīri un divkaujas viņiem bija viņu dvēseļu iekšējo sasniegumu līmeņa atklāšanas veids.

Artūrs veda savus bruņiniekus Svētā Grāla, kausa, no kura Jēzus dzēra Svētā Vakarēdiena laikā, meklējumos.

Sīvajā Kamlamas kaujā Artūrs tika nāvīgi ievainots. Pēc tam, kā vēstī nostāsts, trīs noslēpumainas karalienes uzlika Artūru uz kuģa un aizveda uz ieleju Avalonas salā.

Daži nostāsti vēstī, ka skaistais stāsts par viscildenāko viduslaiku Anglijas karali ar to nepavisam nebeidzās, un mūsdienās Artūrs tikai snauž Avalonā, būdams gatavs augšāmcelties un izglābt Britāniju reālu draudu gadījumā. Epitāfija uz viņa kapenēm Glastonberijas katedrālē vēsta: „Hic jacet Arthurus rex quandam rexque futurus” („Šeit atdusas Artūrs, karalis, kurš bija, un karalis, kurš būs”). [13]

 
 

Svētais Radoņežas SERGIJS (1314.g. -1392.g.)


Radoņežas Sergijs – Krievu baznīcas svētais, Trīsvienības klostera dibinātājs Maskavas tuvumā (Trīsvienības – Sergija klosteris), mūku dzīves reformators Krievijas ziemeļu daļā.

Viņš piedzima Rostovā 1314. gadā, tajā Krievzemei tumšajā laikā, kad tā bija pilnīgi Ordas izpostīta un vēl nebija rimuši tatāru uzbrukuma šausmu vaidi. Kristītajā vārdā nosaukts par Varfolomeju, šis nākamais Krievijas aizstāvis jau no dzimšanas parādīja svētuma brīnumus. Trešdienās un piektdienās zīdainītis autiņos pastāvīgi gavēja, atsacīdamies no mātes piena. Pusaudža gados viņš visu brīvo laiku pavadīja lūgšanās.

Lūk, ko par Svēto Sergiju stāsta J.I. Rēriha: [14]
„No Svētā Radoņežas Sergija dzīvesstāstiem mēs zinām, ka jau agrā jaunībā viņā skaidri iezīmējās nākamais vientuļnieks un mūks. Mēs zinām arī par viņa tikšanos ar brīnumaino svēto vīru, kurš izskaidroja viņa vecākiem daudzās zīmes, kas pavadīja viņu dēla piedzimšanu, un ka viņu dēlam „jākļūst par Vissvētās Trīsvienības svētnīcu, lai daudzus vestu uz Dievišķo Likumu izpratni”.

Kad bija pagājusi Varfolomeja jaunība un viņa nobriedušais organisms jau spēja izturēt vientuļnieka dzīves skarbumu, viņš varēja īstenot savu slepeno vēlēšanos.

Kopā ar brāli Stefanu viņi izvēlējās biezu mežu augstā vietā ar nosaukumu Makoveca, kas atrodas 30 verstis no Radoņežas, netālu no Končuras upītes. Vēlāk šeit tika radīts slavenais Trīsvienības klosteris. Tur brāļi apmetās un uzcēla divas guļbūves, vienu baznīcai, otru dzīvošanai. Tā tika radīts pamats noslēpumainā Mūka pareģojuma piepildījumam.

Stefans tomēr ilgi neizturēja vientuļnieku dzīves smagumu un aizgāja uz citu klosteri. Varfolomejs palika viens. Sākumā, lai noturētu dievkalpojumu, pa retam ieradās svēts vīrs Mitrofans, kurš pēc tam arī iesvētīja Varfolomeju mūka kārtā ar vārdu Sergijs. Pēc tam sākās dienas, mēneši un gadi pilnīgā vientulībā, iegrimšanā baisajā, tuksnesīgajā klusumā. Šis neapšaubāmi bija grūtākais laiks, kas prasīja milzīgu garīgo un fizisko spēku sasprindzinājumu.

Runas par viņa pašaizliedzīgo dzīvi ātri izplatījās apkārtnē, un cilvēki sāka viņu apciemot, lūdzot padomu un pamācību visās savās lietās. Jaunais askēts nevienu neatlaida bez mierinājuma, bez uzmundrinājuma un skaidrojuma vārdiem.

Beidzot pie viņa atnāca arī tie, kas vēlējās viņu atdarināt dzīves varoņdarbā un lūdza pieņemt viņus par saviem skolniekiem. Sergijs vērīgi izvērtēja viņu motīvus un dvēseles tikumus. Nekad neatteica patiesiem varoņdarba meklētājiem, tikai brīdināja viņus par vientuļnieka dzīves grūtībām un par bailēm, kas uzbrūk iesācējiem.

Kad pie Sergija sapulcējās divpadsmit skolnieki un tika uzceltas divpadsmit atsevišķas celles, apkārt visai apbūvētajai teritorijai uzcēla augstu koka žogu ar vārtiem, lai pasargātos no savvaļas zvēriem, un jaunuzceltajā Mītnē klusi ritēja vientuļnieku dzīve.

Visos iespējamajos darbos un varonībā par paraugu jaunatnācējiem bija pats Svētais, viņš nesa ūdeni klostera brāļiem, mala ar rokas dzirnavām, cepa prosforas, vārīja kvasu, izgatavoja baznīcas sveces, piegrieza un šuva apģērbu un apavus un strādāja klostera labā „kā nopirkts vergs”, kā teicis Epifanijs. Vasarā un ziemā valkāja vienu un to pašu apģērbu, viņam nekaitēja ne sals, ne tveice un, neskatoties uz trūcīgo pārtiku, viņš bija gara auguma un ļoti spēcīgs, „viņam bija spēks pret diviem cilvēkiem”. Arī dievkalpojumos viņš bija pirmais. Dievkalpojumu starplaikos viņš ieviesa lūgšanas cellēs, darbu dārzos, apģērba šūšanu, grāmatu pārrakstīšanu un pat ikonu gleznošanu.

Ir saglabājies ne mazums aculiecinieku liecību par brīnumiem, kādus darīja svētais. Viņš atdzīvināja mirušos, izdziedināja slimos. No viņa rokas pieskāriena aklie atguva redzi.

Kad klosteris paplašinājās un sāka pietrūkt ūdens, pēc svētā Sergija lūgšanas klostera tuvumā sāka strūklot spēcīgs avots. Tas pastāv līdz šim laikam un avota ūdens daudziem cilvēkiem sniedz izdziedināšanu. Sergijam parādījās Svētā Dievmāte, māte Marija ar diviem apustuļiem un deva svētību svētajam askētam.

Pēc Svētā Sergija ierosmes vientuļnieka dzīves veids plaši izplatījās Maskavas Krievzemē. Svētā skolnieki un „sarunu biedri” nodibināja apmēram 40 jauna tipa klosterus, viņa skolnieku skolnieki – vēl apmēram 60 klosterus. XV un XVI gadsimtos visos Krievijas ziemeļu daļas mežos dzīvoja vientuļnieki, Svētā Sergija gara bērni un atdarinātāji. Viņi attīstīja zemkopību, celtniecību, amatniecību un iedibināja valstiskuma pamatus, balstoties gara kultūrā.

Var teikt, ka Sergija varonīgā dzīve, ar savu personisko piemēru īstenojot dzīvē augstu, tikumisku mācību, iezīmēja Jaunu Ēru Krievzemes dzīvē. Pateicoties tam, ka viņš un viņa skolnieki bija plaši izvērsuši jauno mītņu, skarbo vientuļnieku dzīves skolu dibināšanu, stipri paaugstinājās tautas tikumība. Ap klusajiem klosteriem–skolām radās veseli ciemati un miesti, kuriem pastāvīgi acu priekšā bija paraugs – neatkārtojamas augstas pašuzupurēšanās un nesavtīgas kalpošanas tuvākajam paraugs.

Kad 1380.gadā Ordas armija atkal devās uz Krieviju, Sergijs svētīja kņazu Dmitriju kaujai ar tatāru hanu Mamaju Kuļikovas laukā un, būdams gaišredzīgs, pareģoja krievu armijas lielo uzvaru.

Grāmatā „Agni Jogas Šķautnes” lasām par Sergiju: „Viņš Saprata pagrieziena momentu Krievzemes vēsturē un Pagrieza tās gaitu vajadzīgajā virzienā, uzņemdamies lielu atbildību par Kuļikovas kaujas iznākumu. Viņš deva Svētību kņazam Dmitrijam un viņa karaspēkam. Vajadzēja sajust un izprast šo izšķirošo pagrieziena momentu un likt savu garīgo autoritāti vēstures svaru Kausā. Un Viņš to Izdarīja... Viņš aktīvi Piedalījās Maskavas valsts lietās, palīdzēdams kņazam ar padomiem, un klosteris bija kā tautas garīgais centrs, kas atbrīvojusies no tatāru jūga. Ne velti Viņu nodēvēja par Krievzemes Vojevodu”.[15]

Svētais Sergijs nomira 78 gadu vecumā. Kad 30 gadus pēc apbedīšanas zārks tika atvērts, tad bija redzami viņa nesatrūdējušie pīšļi, no kuriem nāca patīkama smarža, pat apģērbs mirušajam nebija bojāts, kaut arī zārks ilgi bija stāvējis ūdenī.

N.K. Rērihs ir teicis, ka Svētais Radoņežas Sergijs bija īsts krievu tautas garīgais vadonis, „krievu garīgās kultūras celtnieks”.

J.I. Rēriha rakstīja: „... visas Svētā darbības jēga ir nevis ārējā reliģiozitātē, bet viņa augsti tikumiski audzinošajā ietekmē uz viņa laikabiedriem. Nospraužot stingrus noteikumus, ieviešot disciplīnu tā laika mežonīgajos tikumos, Viņš veidoja tautas raksturu, ar to radot Valsts varenību. Jūs zināt no vēstures, kādā haotiskā stāvoklī bija tautas gars smagajos mongoļu jūga un savstarpēji naidīgo kņazu izlaidīgo tikumu laikos. Bija vajadzīga stingra skola un iemaukti; turklāt līdzekļus tam vajadzēja izvēlēties tādus, kas tautai tuvākie un saprotamākie. Bija vajadzīgi simboli, bija vajadzīgi rituāli no bērnības vecuma izaugušajām apziņām.

... atmiņas par Sergiju nekad nezudīs, jo dižens ir Gara Magnēts, ko viņš ielicis krievu tautas dvēselē. Garīguma attīstības vēsture krievu dvēselē un Krievzemes apvienošanās un celtniecības sākums ir nesaraujamiem pavedieniem saistīti ar šo Lielo Varoni”. [16]


AKBARS LIELAIS (1542-1605) [17]

Akbars, Dželal-ad-Din Muhameds (Akbars Lielais) – trešais padišahs no Lielo Mogolu dinastijas, Timurids, Babura mazdēls, Tamerlana tiešais pēctecis. [18]

Sešpadsmitajā gadsimtā Indijas Mogolu impērija faktiski bija cietsirdīgu svešzemju iekarotāju pakļautībā, un 1556. gadā, kad Akbars, Dželal-ad-Din Muhameds mantoja troni, no kādreiz plašās impērijas bija palikusi tikai galvaspilsēta Deli. Ievērojamais jaunais imperators Akbars, kurš tronī sēdās trīspadsmit gadu vecumā, devās atkarot savu valstību. Viņš kļuva slavens visā pasaulē kā Akbars Lielais – visvarenākais no Mogolu imperatoriem.

Imperators Akbars izcēlās ar pārsteidzošu fizisko izturību, kas veicināja viņa neparastos militāros panākumus, – viņš varēja 24 stundās jāšus pieveikt 240 jūdžu (386 km, sastād. piez.) attālumu, lai pārsteigtu ienaidnieku nesagatavotu un to sakautu. Lielākā daļa viņa ilgās valdīšanas laika bija veltīta Ziemeļindijas teritoriju dumpīgo valdnieku pakļaušanai un miera nodrošināšanai ar spēcīgu provinciālo valdību nodibināšanu.

Akbars paplašināja savas valsts robežas, iekarojot visu Ziemeļindostānu, ieskaitot Kašmiru, Gudžeratu un Indas zemes. Turklāt, viņš sevi parādīja ne tikai kā labu un drošsirdīgu karavadoni, bet bija arī augstsirdīgs attieksmē pret uzvarētajiem, viņš bija gudrs politiķis, kurš cenšas izvairīties no asinsizliešanas, kur tas iespējams, panākdams rezultātus mierīgu pārrunu ceļā, noslēdzot savienības, kā arī laulības starp dinastiju pārstāvjiem.

1574. gadā, pamatos pabeidzis valsts teritoriālo formēšanu, Akbars uzsāka iekšējo reformu realizēšanu. Reformu mērķis bija varenas centralizētas valsts radīšana uz taisnīgu un līdztiesīgu attiecību pamata starp visām tajā dzīvojošajām tautām. Vispirms viņš pastiprināja kontroli pār armiju, ieviesa jaunu valsts administratīvo dalījumu, noteica vienotu nodokļu sistēmu. Nodokļu sistēmas pamatā bija visstingrākā uzskaite, kas neļāva ierēdņiem noslēpt un izlaupīt krietnu daļu savākto nodevu. Vienlaikus ar to tika paredzēts nevākt nodokļus neražas un bada gadījumos, kā arī izsniegt aizdevumus naudas un labības veidā. Akbars atcēla nodokļus tiem, kas nav musulmaņi, un indiešus pazemojošo galvas naudas nodokli. Visā impērijā tika ieviesta vienota mēru un svaru sistēma, kā arī vienots saules kalendārs, kam pamatā bija Ulug-Beka tabulu dati. Milzīgu uzmanību padišahs pievērsa tirdzniecības attīstībai, ko uzsāka pat ar eiropiešiem. Cenšoties paplašināt Mogolu impērijas valdīšanu Indijā un piesaistīt savā pusē indiešu sabiedrību, Akbars aktīvi iesaistīja indiešu radžas svarīgos valsts un armijas amatos.

Akbars parādīja sevi kā zinātņu un mākslas atbalstītāju, sapulcinot ap savu troni labākos zinātniekus, dzejniekus, muzikantus un māksliniekus. Viņa tuvākais līdzgaitnieks, vezīrs Abu l’ Fazls bija vispusīgi izglītots cilvēks, runāja daudzās valodās un ir atstājis piezīmes par Akbara valdīšanu. Akbara valdīšanas laikā tika radīta glezniecības skola, savākta ļoti plaša bibliotēka ar vairāk kā 24 tūkstošiem sējumu. 1569. gadā Agras tuvumā sākās jaunas galvaspilsētas Fatehpur Sikri (Uzvaras pilsēta) celtniecība, kas drīz kļuva par plaukstošu Indijas kultūras centru, lielāku nekā tā laika Londona.

Par savu galveno uzdevumu Akbars uzskatīja dažādo, viņa plašajā impērijā dzīvojošo tautu samierināšanu. Viņš vienādi labvēlīgi izturējās pret visiem saviem pavalstniekiem un ļāva ticības brīvību visām reliģijām. Jaunajā galvaspilsētā tika uzcelta apbrīnojami skaista celtne ar majestātisku kupolu, speciāli paredzēta disputiem par teoloģijas tēmām, kuros Akbars pats aktīvi piedalījās. Kopā ar Abu l’ Fazlu viņš izstrādāja tā saucamās „dievišķās ticības” pamatus, kas apvienoja hinduisma, zoroastrisma, islama un daļēji kristietības elementus. Akbars teica: „Tikai tā ticība ir patiesa, ko atzīst saprāts.” Viņš centās parādīt, ka Dievs ir viens, bet visas reliģijas ir tikai dažādie tuvošanās ceļi pie Viņa. Galmā bija radīts speciāls resors, kas nodarbojās ar dažādu reliģisku grāmatu tulkošanu, lai cilvēki paši varētu pārliecināties par reliģiju vienotību un atmest naidīgumu un fanātismu. Viņš teica: „Daudzi nejēgas, tradīciju cienītāji pieņem senču paražas par saprāta norādījumu un ar to pašu nolemj sevi mūžīgam negodam”. Akbars atcēla virkni pastāvošo barbarisko paradumu, piemēram, agras laulības, atraitņu pašsadedzināšanos u.tml. Mēģinot nostiprināt „dievišķo ticību” kā kvalitatīvi jaunu, visai Indijai kopēju reliģiju, Akbars nevienu nespieda sekot ne jaunajai, ne jebkādai citai reliģijai, paļaujoties savos jaunievedumos tikai uz saprātu un cilvēka brīvo gribu. Iecietība bija viņa raksturīgākā iezīme. Viņš nebija arī dažādu kultu un rituālu piekritējs, uzskatīdams, ka „Dievam vajag kalpot ar tikumiski tīriem darbiem un domām”.

Tomēr, kā tas bieži ir bijis cilvēces vēsturē, tieši visgaišākie pasākumi izraisa neizpratni un nesamierināmu naidu. 1580.g. -1582.g. uzliesmoja lielo feodāļu sacelšanās pret Akbara reformām. Dumpja galvenais lozungs bija „gāzt valdnieku – atkritēju no ticības”. Fanātiķu sastingusī apziņa nespēja pieņemt iecietības un brālīgas attieksmes politiku pret citas ticības piekritējiem. Sacelšanās tika apspiesta.

Akbars nomira 1605. gadā, pēc 50 gadiem valsts priekšgalā. Milzīgā impērija Akbara laikā, pateicoties pastāvīgām sava valdnieka rūpēm, sasniedza tādu uzplaukumu, kāds nav bijis ne pirms, ne pēc viņa. Kad Akbara dēls Džahangirs mantoja troni, viņš atcēla tēva reformas, īpaši jautājumos par reliģisko iecietību, un impērija ātri sabruka. Akbara mazdēls Šahs Džahans (Skolotāja Kuthumi inkarnācija) mantoja tikai mazu un nevadāmu karalisti, bet saglabāja lielo mīlestību uz vectēva kultūras mantojumu. Diženākais no mogolu celtniekiem Šahs Džahans dāvāja Indijai Tadž-Mahalu – tās sirdij visdārgāko mīlestības stāstu.

Kā dzīves rezumējums skan Akbara vārdi: „Esmu laimīgs, jo spēju pielietot dzīvē svēto Mācību, spēju dot tautai pārticību un biju lielu ienaidnieku apēnots”. Ar pilnām tiesībām viņš uz laiku laikiem iegājis vēsturē ar vārdu Akbars Lielais – gudrais valdnieks un tautu apvienotājs, kura idejas par visu reliģiju vienoto avotu dzīvo gadsimtos.[19]

Materiālu sastādīja Irina Korotejeva (Maskava) un Jeļena Iļjina (Novosibirska),
piedaloties Valentīnai Poļanai (Novosibirska) un Olgai Ivanovai (Čebarkula).
Materiāls tiek publicēts ar saīsinājumiem.

No krievu valodas tulkoja Līga Harju




[1] Mahatma (sanskr.) – Liela dvēsele. Augstākās Iesvētījuma pakāpes Adepts. Pali valodā – Arhats.

[2]  http://www.edudic.ru/tsb/1225/

[3] J.P. Blavatskas Teozofiskā vārdnīca, http://www.edudic.ru/tsb/290

[4] Purānas par Moria un Kuthumi dinastijām. Е.П.Блаватская. Гималайские Братья. – М., Сфера, 1999.
http://agniyoga.roerich.info/index.php?title=%D0%9C%D0%BE%D1%80%D0%B8%D0%B0

[5] Wachtmeister C. Reminiscences of H.P.Blavatsky and «The Secret Doctrine». – London: Theosophical Publishing Society; New York: The Path, 1893. – P. 56-58 http://ru.wikipedia.org/wiki/Эль_Мория

[6]  http://www.magister.msk.ru/library/blavatsk/india/blavinds.htm

[7] Augstāko aprindu garīdznieks, kas no dzimšanas iesvētīts celibātam un kam jāapgūst sidhi – teurģijas zinātne jeb baltā maģija un brīnumu darīšana. (J.P. Blavatskas paskaidrojums grāmatā „Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem”)

[8] Фосдик З.Г. „Мои Учителя” http://wap.study.forum24.ru/?1-4-0-00000029-000-0-0

[9] Профет Марк Л., Профет Элизабет К. Владыки и Их Обители. – М., ООО М-Аква, 2006., с. 412-418
http://teachings-masters.narod.ru/MASTERS/EL.MORYA/El.Morya.html#2

[10] http://ru.wikipedia.org/wiki/Король_Артур

[11] Профет Марк Л., Профет Элизабет К. Владыки и Их Обители. – М., ООО М-Аква, 2006.

[12] Ķeltu mitoloģijā paradīzes sala rietumu jūrās

[13]  http://altritter.ru/articles/istorija/135.htm

[14] Tālāk materiāls sastādīts pēc N. Jarovskas apraksta (J.I. Rēriha) „Svētais Radoņežas Sergijs” krājumā „Svētā Radoņežas Sergija Karogs” („Преподобный Сергий Радонежский” в сборнике „Знамя Преподобного Сергия Радонежского”

[15] Грани Агни Йоги, т. 8, п. 203. 12.04.1967.

[16] Письма Е.И. Рерих, 25 мая 1936 г. Т. IV МЦР

[17] Akbaram Lielajam bija veltīts materiāls: рассылка «Сириус» № 8 за март 2009 г.) http://r.sirius-ru.net/2009/2009-03-08.htm

[18] Tamerlans (Timurs; 1336.g. – 1405.g.) – viens no pasaules lielajiem iekarotājiem, kam liela loma Vidus-, Dienvid- un Rietumāzijas, kā arī Kaukāza vēsturē. Izcils pulkvedis, emīrs (no 1370.g.). Timuridu dinastijas un impērijas ar galvaspilsētu Samarkandu pamatlicējs. Lielo Mogolu impērijas pamatlicēja Babura pēctecis.

[19] Pēc vietnes http://grani.roerich.com/academy/acbar.htm materiāliem un grāmatā: Профет Марк Л., Профет Элизабет К. Владыки и Их Обители. – М., ООО М-Аква, 2006, с. 412-418. http://teachings-masters.narod.ru/MASTERS/EL.MORYA/El.Morya.html#2




 

uz augšu

 

Copyright © 2008 - 2017 All rights reserved.
Tatyana Mikushina
Latvia
SiriuS