T. Mikušina. Grāmatas "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot" tapšanas vēsture

Seminārs "Labais un ļaunais" Kauņā, Lietuvā 2010. gadā *

Apmēram 1996. gada beigās vai 1997. gadā es atradu Amerikas organizācijas Summit Lighthause Mācību. Līdz tam laikam es neko nebiju dzirdējusi ne par eņģeļu krišanu, ne par Luciferu. Kad es nokļuvu seminārā pie viņiem un dzirdēju šo Mācību, es biju kā spārnos, jo man šķita, ka esmu atradusi atbildi uz jautājumu, kas mani nodarbināja: kāpēc viss visapkārt nav tik labi, kā tam ir jābūt? Un es sapratu, ka ir kāds, kas pilnībā ir atbildīgs par visām tām nejēdzībām, kas notiek. Vēl es domāju, ka būtu ļoti labi dot cilvēkiem šo Mācību, pēc iespējas plašāk stāstīt par šo Mācību. Cilvēki par to nekā nezina, un tāpēc viss ir tik slikti.

Tad es pat mēģināju uzrakstīt dažas nodaļas grāmatai, kas vēlāk tika iekļautas grāmatā "Labais un ļaunais". Tās ir pirmās nodaļas: "Lucifera dumpis" un "Cilvēces krišana".

Apmēram 2002. gadā (tas man bija ļoti grūts laiks, tādā pašā rudenī man bija jāiztur ļoti nopietni pārbaudījumi un testi, šajā laikā es meditēju) meditācijas laikā man sāka nākt domas: "Ne viss ir tā, kā tu saproti mācībā par Luciferu. Lucifers nav tik slikts."

Redziet, cik interesanti: 1998. gadā es iepazinu šo Mācību, bet 2002. gadā (pagājuši tikai 4 gadi) es jau vairs nepieņemu citu viedokli, kas nāk no manas iekšienes. Man saka: "Ne visu tu saproti pareizi." Bet es to atraidu un saku: "Nē, es to negribu dzirdēt." Mani liek mierā apmēram gadu.

2003. gadā, arī rudenī viss atkārtojas. Tās bija brīnumainas meditācijas, un atnāca tādas Dižas Būtnes – Kungs Surija, Kungs Sanats Kumara, Kungs Alfa. Tās bija pilnīgi unikālas meditācijas, kad es izjutu tādus stāvokļus, kādus tagad neizjūtu. Tas ir, Valdoņi sāka ļoti pamatīgi strādāt ar mani. Un atkal nāca domas par Luciferu: "Tu ne visu tā saproti par Luciferu, kā tas ir īstenībā."

Bija viena meditācija, kad atnāca Kungs Alfa un Viņš pateica frāzi, kas mani pilnīgi satrieca. Viņš teica tā: "Pēc būtības tu esi Lucifers iemiesojumā." Bet es taču par sevi zinu, ka neesmu slikta, esmu laba. "Bet kāpēc es esmu Lucifers, – viņš taču ir slikts?" – šis uzdevums lika man loti nopietni domāt par šo tematu. Tas sāka apvērst manu apziņu – šī viena frāze, ko pateica Kungs Alfa: " Pēc būtības tu esi Lucifers iemiesojumā."

Pagāja vēl apmēram gads, es braucu uz Altaju atvaļinājumā apmēram uz nedēļu. Toreiz es strādāju par galveno grāmatvedi. Kad es sāku gatavoties braucienam, es jautāju Valdoņiem: "Kuru grāmatiņu paņemt līdzi, ko palasīt?" Viņi man teica: "Vajag paņemt līdzi Blavatskas "Slepenās Doktrīnas" otro sējumu, ko palasīt." (smejas).

Kad es atbraucu, es gāju tālāk prom no tās vietas, kur bija izvietota atpūtas bāze. Es aizgāju vairāk nekā kilometru projām no cilvēkiem un apsēdos upes krastā. Šo upi sauc Katuņa. Es tur sēdēju un lasīju Blavatskas " Slepenās Doktrīnas" otro sējumu. Jāsaka, ka iepriekš es jau biju izlasījusi pirmo sējumu. Tas bija apmēram 1991. – 1992. gadā. Visu šo pirmo sējumu es pievārēju, bet neko nesapratu, absolūti neko nesapratu. Tāpēc nodomāju, ka ar otro sējumu droši vien nebūs labāk.

Taču, tā kā Valdoņi bija teikuši, lai to lasu, es sāku lasīt. Es aizgāju tur, kur nav neviena. Izrādījās, ka tas ir ļoti svarīgi, – nokļūt tādos apstākļos, kur pietiekami lielā attālumā nav cilvēku. Es apsēdos un lasīju, un es nevarēju atrauties no šīs grāmatas. Man tas bija kā mīlas romāns vai detektīvs, tas ir, es to lasīju ar lielu aizrautību. Lasīšana mani saviļņoja. Es sapratu visu, kas tur rakstīts, un es raudāju par to Patiesību, ko es tur izlasīju. Es gluži vienkārši raudāju. Un es domāju: "Ak, Dievs, kādi mēs esam muļķi!" Protams, arī es. (smejas).

Es atgriezos Omskā, un te ar mani notika nākamie brīnumi. Iepriekš Valdoņi bija man teikuši, ka mani jāatlaiž no darba augustā. Bet augusts jau tuvojās beigām, 31. augustā es aizgāju uz darbu, un 31. augustā mani atlaida. Taču tad man tā nebija traģēdija, jo es sapratu, ka šis darbs, kas man jāpadara, arī ir mans galvenais darbs. Tas mani pilnībā aizrāva, un es gribēju padalīties ar cilvēkiem tajos atklājumos, kas man atklājās, kad es lasīju "Slepenās Doktrīnas" otro sējumu.

Man tad jau bija interneta vietne "Сириус" ("Sirius") un uzsākta nosūtīšana apmēram 100 cilvēkiem, kas parakstījušies uz to. Apmēram tikpat daudz cilvēku dienā ielūkojās vietnē.

Es sāku meditēt, un meditācijas laikā man atnāca tādi ļoti svarīgi momenti. Informācija nāca blokos, bet es nesapratu, ka tie ir Diktāti. Es nekādi nevarēju saprast, ka varu pieņemt Diktātus. Bet tūlīt pēc tam, kad beidzu meditāciju, es nevarēju nomierināties, kamēr nebiju šo tekstu ievadījusi datorā. Pēc tam man tas tūlīt pat bija jāizsūta – tas bija galvenais nosacījums. Tas ir, Valdoņi gatavoja mani diktātu pieņemšanai, un viens no nosacījumiem bija nosūtīt tajā pašā dienā. Tāpēc es rakstīju tikai vienu nodaļu un tūlīt pat nosūtīju to un ievietoju interneta vietnē, uzrakstīju otru nodaļu, nosūtīju un ievietoju vietnē. Tādējādi grāmatiņas nekādas nebija, tā kaut kā rakstījās pati.

Bet vissliktākais bija tas, ka tad, kad es atbraucu mājās Omskā, atvēru "Slepenās Doktrīnas" otro sējumu un sāku to lasīt, es vairs nekā nesapratu, kas tur rakstīts. Man tas bija kaut kas absolūti nesaprotams. Kā var rakstīt par to, ko nesaproti? Tad es atradu šādu risinājumu. Otrā Irtišas upes krastā ir pamests parks. Es aizgāju uz turieni, tur neviena nebija. Bija tāds pats rudens: septembra beigas, oktobra sākums, un tajā parkā neviena nebija. Es tur apsēdos un pēc kāda laika atkal sāku saprast jēgu. Tad es atlasīju citātus: vienkārši atzīmēju lappusi un rindkopu, lappusi un rindkopu. Kad atnācu mājās, es to visu savienoju (man bija "Slepenās Doktrīnas" elektroniskais variants). Pēc tam es meditēju, un man atnāca secība, kādā materiālu sakārtot.

Interesanti, ka tad, kad es to visu saņēmu no savas iekšienes, es tam neticēju. Bet, kad visu to pašu izlasīju "ārpusē", tad es sāku tam ticēt.

Es ļoti baidījos nosūtīt šīs tēmas, jo es zināju, ka vairums cilvēku nedomā tā, kā te rakstīts. Bet tas bija nepieciešamais nosacījums, tas bija testa elements. Kad es izpildīju to, ko Valdoņi lūdza, man pavērās iespēja turpmākajam darbam. Ja es toreiz būtu pateikusi: "Es vairāk negribu neko tādu dzirdēt", – tad nebūtu ne diktātu, ne Sūtņa Mantijas, un Valdoņi turpmāk nekad vairs nesāktu ar mani strādāt.

Tāpēc šī grāmata ir pati galvenā no visām grāmatām, tā ir atslēgas grāmata. Es ceru, ka Valdoņi kaut ko izdarīs, un mūsu apziņa, mūsu kolektīvā apziņa drusku pacelsies, un mēs spēsim kaut ko saprast, kaut ko sajust citā līmenī šajā seminārā.

"Slepenā Doktrīna" tika uzrakstīta 1888. gadā. Pirms 122 gadiem tas viss jau bija uzrakstīts. Bet cilvēce nesteidzas mainīt savu apziņu. Tāds ir domāšanas inertums.


 

* teksts pierakstīts no videoieraksta





 

uz augšu

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2017 All rights reserved.
Tatyana Mikushina
Latvia
SiriuS