Sākumlapa

Diktāti

23. datuma dispensācija

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem
  Atēna Pallāda  
  Kungs Šiva  
  Sanats Kumara
  Skolotājs Morija  
  Kungs Maitreija 
  Māte Marija  
  Kuthumi  
  Gautama Buda  
  J. Blavatska  
  Sen Žermēns  
  Jēzus  
  Konfūcijs  

Rozāriji

Noderīga
informācija

Kontakti

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

JĒZUS

JĒZUS KRISTUS
Lielais Skolotājs. Kristietības pamatlicējs

 

Dzimšanas laiks un vieta, ģimene, agrīnie gadi

Jēzus vecāki – Marija un galdnieks Jāzeps dzīvoja Galilejā, nelielā kalnu ciematā Nācaretē. Abi viņi bija no Dāvida cilts, un sakarā ar to, ka tajā laikā notika tautas skaitīšana, viņiem bija jāierodas Jūdejā, savas cilts pilsētā. Te, Jūdejā, Betlēmē, kas ir uz dienvidiem no Jeruzalemes, piedzima Jēzus [1].

Dzimšanas datums, kā varētu šķist, ir viegli nosakāms, jo ar Kristus dzimšanu sākās jaunā ēra. Taču šo datumu ieteica mūks Dionīsijs 600 gadus vēlāk. Tas tika pieņemts, neņemot vērā acīmredzamo neatbilstību: Jēzus dzimšanas laikā vēl bija dzīvs ķēniņš Hērods.

Evaņģēlijos Jēzus dzimšanas datums nav minēts. Mateja evaņģēlijs vēsta par neparastajiem notikumiem, kas pavadīja Diženā Gara piedzimšanu.

"Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri[2] no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja:
"Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." (Mateja ev. 2: 1,2). Gudrie vīri atnesa jaundzimušajam Jēzum vērtīgas dāvanas - zeltu, vīraku un mirres, ko tajos laikos bija pieņemts dāvināt ķēniņiem un citām cienījamām personām kā īpašas pietātes zīmi.

Magi jau sen bija pareģojuši, ka planētu Saturna un Jupitera īpašas konfigurācijas laikā jāpiedzimst Avataram (Dievišķam iemiesojumam). Šis planētu savienojums arī bija tā Zvaigzne, kas vadīja magus. Tas parādījās Zivju zvaigznājā, kas, kā zināms astrologiem, vada Jūdeju. Tāpēc magi devās uz Jūdeju, un ceļā viņi pavadīja apmēram gadu. Šo planētu savienojuma datumu – 7. gads p.m.ē. – pirmais izskaitļoja izcilais vācu astronoms Johans Keplers 1604. gadā. 1925. gadā tika atšifrētas senās Babilonijas astroloģiskās tabulas par planētu Saturna un Jupitera savienojumu Zivju zvaigznājā, ko Babilonijas astronomi rūpīgi vērojuši pusgadu. Kad zinātnieki noteica novērojumu gadu, tas izrādījās 7. gads p.m.ē. Arī Bībeles enciklopēdijā (rakstā "Hērods") ir apgalvots, ka Jēzus piedzima "trīsdesmit trešajā Hēroda valdīšanas gadā", tātad 7. gadā p.m.ē.

Par vecākiem. Agrīnie gadi. Par savu tēvu Jēzus teica, ka viņš ir labākais no tēviem. Tā bija dižena dvēsele[3], Jēzus un Marijas sargātājs. Jēzus pirmā skolotāja bija viņa māte, tā, kuras tīrā sirds un uzticība Augstākajam deva iespēju iemiesoties Augstajam Garam. No mātes Viņš uzzināja, ka "Dieva Vārdu glabā Viņa pravieši". Jūdu svētkos vecāku mājās tika aizdegtas septiņas sveces svečturī un lasīti svētie raksti. Kā vēsta nostāsti, no piecu gadu vecuma Jēzus izrādīja interesi par jūdu svēto rakstu mācīšanos. Turpmāk viņš daudzās lietās pārspēja savus mācību biedrus. Ar savu cenšanos izprast rakstu jēgu un garu viņš ne reizi vien izraisīja skolotāju neapmierinātību, kuri akli turējās pie teksta burta.

Nācarete, kur dzīvoja Jēzus ģimene, atradās daudzu karavānu ceļā. Bērna interesi saistīja ceļotāji, kas pabijuši dažādās zemēs, īpaši tie, kuriem bija zināšanas. Viņš runājās ar ceļiniekiem, iedziļinājās viņu mācībās un bieži izbrīnīja viņus ar savu dziļo slepeno zināšanu uztveri. Daži palika Nācaretē ilgāk, lai papildinātu šī neparastā bērna okultās zināšanas.

13 gadu vecumā Lieldienu svētku laikā jaunais Jēzus nokļuva "ievērojamāko Izraēlas Likumā mācīto vīru un skolotāju centrā... Par kaut ko nedzirdētu tika uzskatīts tas, ka pusaudzis brīvi izteicās veco skolotāju klātbūtnē, taču tas, ka viņš uzdrošinājās iebilst, apspriest un pamācīt tādā sabiedrībā, šķita brīnums!"

"Nostāsti vēsta, ka pēc Jēzus uzstāšanās templī un pēc tam, kad vecāki atkal bija viņu atraduši, slepenās organizācijas biedri, pie kuras piederēja magi, vērsās pie vecākiem... beigu beigās vecāki deva savu piekrišanu, un gudrie aizveda pusaudzi uz savu mītni, lai dotu viņam izglītību, kas ir Viņa dvēseles un prāta cienīga." (Ramačaraka "Jēzus Kristus dzīve").

Pēc citiem nostāstiem, drīz pēc šīs sarunas ar gudrajiem templī vecāki sūtīja dēlu uz tuksnesīgo Dienvidjūdejas apgabalu (pie Nāves jūras), lai viņš mācītos eseju kopienā. 19 gadu vecumā Jēzus iestājās eseju klosterī, kas bija mistisko zināšanu centrs ar lielisku okulto grāmatu bibliotēku un kas uzņēma ceļiniekus no Irānas un Indijas, kuri devās uz Ēģipti. Izstudējis eseju slepeno doktrīnu, Jēzus devās uz Ēģipti. "Jo Ēģipte bija viens no pasaules centriem, kur glabājās patiesās Mistērijas... un tur jaunais Jēzus saņēma augstāko Iesvētījumu, kas sagatavoja Viņu Valdoņa pakāpei." (A. Bezante "Ezotēriskā kristietība").

Irānas, Indijas un Tibetas leģendās ir atrodami nostāsti par jaunu skolotāju Issu, kas reiz viņus apmeklējis un studējis viņu mācības un slepenās zināšanas. Bramīniem un budistiem ir ziņas par to, ka jaunā skolotāja sprediķi pret kastu ierobežojumiem sacēla pret viņu garīdzniekus. Tiem Viņš bija bīstams dumpinieks. Jēzus - Issa vienmēr cēla iebildumus pret garīdzniecības intrigām un liekulību un centās tautu atgriezt pie patiesa gara.

L. Dmitrijeva, atsaucoties uz R. Rudzīša grāmatu "Svētā Grāla Brālība", stāsta: "Kristus (Lielais Ceļinieks) bija Himalajos, Šambalā, Lielajā Baltajā Brālībā un pavadīja tur trīs gadus." (Л. Дмитриева. «Тайная Доктрина» Е. Блаватской, Ч. 3). Turpat lasām, ka Tibetas Evaņģēlijā ... vēstīts, kā dzīvoja svētais "Issa – labākais no cilvēku dēliem". Šo manuskriptu [Tibetas evaņģēliju] vienā no Tibetas klosteriem atrada krievu zinātnieks N. Notovičs. Ir norādīts arī, ka Kristus atgriezās Jūdejā un uzsāka Lielo Kalpošanu pēc 30 gadu ceļojumiem, jau nobriedušā vecumā.

Lielā Kalpošana Savu Lielo Kalpošanu – patiesības nešanu izraēliešu tautai Jēzus sāka ar kristīšanos pie Jāņa Kristītāja. Kāpēc? Varbūt atbilde būs atrodama nostāstā par to, ka, atgriezies dzimtenē, Viņš apmēram gadu dzīvoja pie esejiem. Eseji dzīvoja noslēgtā kopienā netālu no Nāves jūras. Tur Viņš uzzināja par Jāņa svētkalpošanu un pavēstīja par nodomu doties uz viņa kalpošanas vietu, kas bija netālu no Nāves jūras, Jordānas upes krastā. Eseju gudrie paziņoja Jānim, ka pie viņa ieradīsies lielais Skolotājs, kura atnākšanai ir jāsagatavo tauta. Uz daudzajiem cilvēku jautājumiem, vai viņš nav Kristus, Jānis atbildēja, ka viņš tikai gatavo ceļu Kungam. "Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni." (Mateja ev. 3:11). Tik skaidri bija iezīmēts Kristus uzdevums: atvērt tautai acis uz garīgo, Dievišķo plānu, nest mīlestības uguni un gudrību ļaudīm.

Triju gadu laikā Skolotājs kopā ar mācekļiem vienmēr bija ceļā, ne vienu reizi vien pārstaigādami Palestīnu no dienvidiem uz ziemeļiem un atpakaļ. No kristīšanas vietas Jordānas upē Viņš devās uz ziemeļiem, uz Galileju, bet no turienes atkal pāri visai zemei uz dienvidiem, uz Jeruzalemi, uz pirmajiem Pashā svētkiem pēc atgriešanās no ceļojumiem. Kopā ar mācekļiem Jēzus ienāca templī. Viņš ieraudzīja, kā turpat templī nežēlīgi kauj jērus priekš upurēšanas, parādot visu bezdvēseliskā rituāla liekulību. Viņš ieraudzīja turpat tieši templī lopu un aitu barus, tirgotājus un naudas mijējus. Redzēdams šo Dieva zaimošanu, "iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa... un sacīja: "Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!" (Jāņa ev. 2:15, 16). Garīdznieki nevarēja piedot Jēzum viņa patvarību.

Nākamie mēneši atkal pagāja ceļojumos pa Jūdeju, Samariju, Galileju. Viņš visur dibināja skolnieku pulciņus, galvenokārt no nabadzīgajiem un pazemotajiem. Kad Jēzus uzzināja par Jāņa Kristītāja nāvi, Viņš aizgāja tuksnesī pārdomāt Viņam priekšā stāvošo darbu: tas bija arī Jāņa darbs. Līdz šim Viņš bija kluss skolotājs nedaudziem, bet tagad Viņš uzstājās tautas masu priekšā "kā dedzīgs sludinātājs un kaismīgs orators... un daudzi izglītoti cilvēki nāca paklausīties... Viņš aicināja uz patiesīgumu, uz taisnprātīgu dzīvi un domāšanu" (Ramačaraka "Jēzus Kristus dzīve").

Kā vēsta nostāsti, kad Jēzus apmeklēja Nācareti, Viņš iegāja vietējā sinagogā. Ar savu izcelsmi un izglītību Viņš varēja vadīt ebreju dievkalpojumu un lasīt sprediķi kā rabīns, t.i. priesteris. Savu sprediķi Viņš iesāka ar pravieša Jesajas tekstu: "Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis..."(Jesajas gr. 61:1).

"Šodien jūsu priekšā piepildās Svētie Raksti", – teica Jēzus izbrīnītajiem nācariešiem un sāka stāstīt par to, ka atnācis nest Patiesību, aicināja uz gara sasniegumiem, atmaskoja garīdznieku formālismu un nopēla nenozīmīgās ceremonijas. Saniknotais pūlis aizvilka pravieti pa pilsētas ielām. Viņš nepretojās. Tikai tad, kad pieveda pie kraujas, Viņš mierīgi izgāja cauri pūlim, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis. Tad Jēzus pateica savu slaveno frāzi: "Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savos rados un savās mājās." (Marka ev. 6:4). Jēzus bija spiests pamest savu dzimteni Nācareti kopā ar māti un mācekļiem un apmesties Kapernaumā.

Kapernaumā Jēzus sāka pārveidot savu mācekļu grupu par darba organizāciju un pamazām mācīt viņiem tās zināšanas, kas bija Viņam pašam. "Liels bija mācekļu izbrīns, kad Viņš gribēja strādāt kopā ar viņiem, lai iztiku iegūtu ar darbu... Daži dedzīgākie skolnieki atbira tieši šī iemesla – pastāvīgā darba dēļ." (Pārpasaulīgais 2.d. 155).

Sākās Viņa pārsteidzošo brīnumu un izdziedināšanu virkne. Viņš izdziedināja ķēniņa galminieka dēlu no attāluma, izdziedināja ar pieskārienu vai pavēlošiem vārdiem "kļūsti tīrs" vai "celies un staigā". Izdziedināja aklos un kroplos, paralizētos un spitālīgos, apsēstos un vājprātīgos. Viņš atdzīvināja mirušos, piepildīja zvejnieku tīklus ar zivīm, radīja zivis un maizi, lai pabarotu tūkstošiem izsalkušos, kas bija atnākuši paklausīties Viņu, staigāja pa ūdens virsu un savaldīja vētru. Visas savas okultās zināšanas par dabas un cilvēka gara noslēpumiem Viņš izmantoja cilvēku labā un neko priekš sevis, bagātīgi deva, neņemot vērā pūļa neuzticēšanos, farizeju neiecietību, ārstu un garīdzniecības pretestību. Tā gāja Lielais Ceļinieks pa zemi. "Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības." (Mateja ev. 9:35).

"...katram Lielajam Skolotājam ārstniecība un māksla ir tuvas. Arī Lielais Ceļinieks[4] īpaši izcēlās ar šīm īpašībām... Ļoti daudz dziedināšanas tika veiktas. Tās dalījās divos veidos – cilvēki paši atnāca, lai tiktu izdziedināti, vai Lielais Pats pieskārās tur, kur saskatīja slimības sākumu. Nereti cilvēks pat nezināja, kāpēc viņam pieskāries Garāmgājējs. Tāda darbība bija īsts Lielā Gara dāsnums, kurš kā nenogurdināms sējējs sēja labā graudus.

Apokrifos reti var atrast vārdus par skaistumu, bet tomēr tie tika teikti. Skolotājs pievērsa uzmanību brīnišķīgiem ziediem un saules spīdēšanai. Tāpat Skolotājs veicināja kora dziedāšanu, jo tā ir stiprākais līdzeklis harmonijas vibrācijām. Bet Skolotājs neprasīja šo papildu mūziku un dziedāšanu. Viņš tikai aicināja uz prieku un iedvesmu. Skolniekiem bija daudz bēdu un sadzīves nelaimju. Skolotājs palīdzēja pirmām kārtām ar to, ka pacēla garu. Tikai tad, kad atkal iestājās līdzsvars, Viņš sāka apspriest situāciju. To darot, viņš nenosodīja pagājušo, bet virzīja uz nākotni. Skolotājs skaidri redzēja nākotni, bet runāja tikai pēc apziņas. Skolotājs atrada bargus vārdus tur, kur apziņa bija kā mirusi, – tā ārsts un Radītājs gāja savu Ceļu...

Viņš neatteicās apmeklēt svētku sanākšanas un sarunājās par ikdienas vajadzībām. Tikai daži ievēroja, cik daudz gudru padomu tika doti ar smaidu un uzmundrinājumu. Bet Viņa smaids bija brīnišķīgs. Šo sirsnīgumu pat mācekļi ne vienmēr prata novērtēt. Bija gadījumi, kad nosodīja, ja Skolotājs pēc viņu domām pārāk daudz uzmanības veltīja nenozīmīgam cilvēkam. Tomēr brīnišķīgi trauki atvērās zem šiem smaidiem. Tāpat nosodītas tika arī sarunas ar sievietēm, bet mācību nosargāja tieši sievietes. Nosodīja arī tā saukto pagānu klātbūtni, aizmirstot, ka Skolotājs ir atnācis pie cilvēkiem, bet nevis pie kādas sektas. Pieminu šādus nosodījumus, jo tie padarīja Lielā Ceļinieka tēlu vēl cilvēcīgāku. Ja Viņš nebūtu saskāries ar dzīvi un nebūtu cietis, tad Viņa varoņdarbs zaudētu savu nozīmi. Neviens neiedomājās, kādas ciešanas Viņam sagādāja saskarsme ar dažādiem nekārtīgiem izstarojumiem.

Doma par varoņdarbu neatstāja Lielo Ceļinieku. Nosodījums, ko Viņš dzirdēja, arī ietilpa varoņdarba veikumā. Tā nogāja savu trauksmaino Ceļu Lielais Skolotājs." (Pārpasaulīgais 2. d., 151, 152).

Pirms Pashā svētkiem Jēzus kopā ar mācekļiem svinīgi, tautas sveikts, iegāja Jeruzalemē, taču sinedrions[5] jau gatavoja izrēķināšanos ar Viņu. Pēc Jūdas nodevības Jēzu arestēja un atveda uz sinedriona tiesu. Tiesa, kas tika sasaukta naktī nepilnā sastāvā un pārkāpjot viņu tiesu likumus, atzina Jēzu par bīstamu dumpinieku. Garīdznieki, pieprasīdami Viņam nāves sodu, aizveda Viņu pie Pilāta[6], pēc tam pie Hēroda Antipas[7] un atkal pie Pilāta. Pilāts, nesaskatīdams nekādu Jēzus vainu, mēģināja nāves sodu aizstāt ar gūstekņa atbrīvošanu sakarā ar svētkiem, pakļaujot viņu nežēlīgai pātagošanai, bet garīdznieki un viņu sakūdītā tauta prasīja krustā sišanu. Jēzu sita krustā blakus diviem laupītājiem.


Kristus lūgšana

Jēzus saviem mācekļiem deva tikai vienu lūgšanu. "Šajā lūgšanā Viņš ielika ļoti senu mācību, kas bija ilgi pirms Viņa un ko Viņš saņēma pēc tradīcijas... visu Viņa izzināto mācību Viņš vēlējās iekļaut lūgšanā "Mūsu Tēvs", cerēdams, ka ļaudis iedēstīs šo graudu savā dvēselē... izaudzēs to, lai iegūtu brīnišķo Iesvētījumu Zinību koku, ko viņš mums ir atstājis."(O. Aivanhovs "Patiesā Kristus mācība").

"Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen."
(Mateja ev. 6:9-13).


Kristus apslēptā Mācība "Lielais Ceļinieks mācīja par apziņas paplašināšanu. Viņš atkārtoja: "Atveriet acis un ausis..." Viņš norādīja, cik dziļu jēgu var apgūt ar paplašinātu apziņu. Bet nevar ievērt virvi adatas acī. Liela apziņa neietilpst mazā ausī. Var iedomāties, cik daudz Viņa pamācību neietilpa klausītāju ausīs." (Pārpasaulīgais 2. d. 176).

Visām senajām austrumu reliģijām bija divas mācības: viena slepena – Mistēriju skolniekiem, otra – pārējiem, kuru apziņa vēl nav gatava ietvert. Par to, kas bija Jēzus Mistērijas jeb Valstības Mistērijas, ir ne mazums liecību, arī kanoniskajos evaņģēlijos. Par to skaidri liecina Kristus vārdi skolniekiem: "Jums ir dots Dieva valstības noslēpums, bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās." (Marka ev. 4:11). Senajos rakstos par Pilnīgiem un Gudriem tika saukti Iesvētītie. Tā sauktais pirmais iesvētījums bija no ūdens un Gara. Kristus, atbildēdams farizejam Nikodēmam, saka:
"Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars." (Jāņa ev. 3:5, 6). Nākamais Iesvētījums bija no Svētā Gara un Uguns. Jānis Kristītājs sludināja: "Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ... jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni." (Mateja ev. 3:11).

"Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod." (Mateja ev. 7:13, 14). Šī ir augstākā okultā Mācība. "Šaurie vārti bija Iesvētījumu vārti, un caur tiem iesvētāmais iegāja Dieva Valstībā. Taču tikai nedaudzi var ieiet pa šiem vārtiem, tikai tie, kas nepārtraukti pūlas pilnveidoties un visu dzīvi velta cilvēku labā. Šādā nozīmē var uzlūkot to, ko Jēzus teicis mācekļiem: " jūs esat dievi" (Jāņa ev. 10:34) un aicinājumu "esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs." (Mateja ev. 5:48).

Jēzus mācīja skolniekiem dzīvot un darboties tā, lai ļaudis ievērotu viņu garīgo gaismu un uzņemtu to: "Jūs esat pasaules gaišums, ... lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs."(Mateja ev. 5:14, 16). "Jūs esat zemes sāls." (Mateja ev. 5:13). Sāls uzdevums ir piešķirt garšu ēdienam, Iesvētīto uzdevums ir apveltīt cilvēci ar garīguma garšu.

Tas, ka mācekļi saņēma slepenās zināšanas tieši no Lielā Skolotāja, ātri atmodināja viņos slēptos dabiskos spēkus. Jau otrajā apmācības gadā Viņš varēja sūtīt savus izredzētos sludināt un palīdzēt tiem, kam vajadzīga palīdzība veselības atjaunošanā, dodams pamācību: "Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet"... "esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži." (Mateja ev. 10: 8, 16).

Skolotājs zināja par Viņam priekšā stāvošās nāves tuvumu un gatavoja savus mācekļus Kalpošanai, sūtīdams viņus uz dažādām zemes pilsētām. "Viņš uzdeva mācekļiem aiznest... magnētus [priekšmetus, kas bijuši pie Lielā Ceļinieka] uz tālām zemēm. Vajag atcerēties, cik tālu nokļuva Viņa vēstnieki. Ļaudis viņus nepazina, bet tomēr sajuta šādu sūtņu nozīmi un neieredzēja viņus, tāpat kā niknojas par visu nesaprotamo." (Pārpasaulīgais 2. d. 155).


"... Lielais Ceļinieks ar vienu skatienu pievērsa apkārtējos Augstākajam. Skolotājs teica: "Brāļi, pilnīgi visam jūs atrodat daudz laika, bet Visaugstākajam jūs atvēlat tikai īsus mirkļus. Ja jūs atdotu Visaugstākajam tikai to laiku, ko iztērējat maltītēm, tad jūs jau būtu kļuvuši par skolotājiem." Tā Viņš mācīja dzīvē, cik derīga ir pievēršanās Visaugstākajam." (Pārpasaulīgais 2. d. 156).

Par to, ka Kristus apstiprināja neapšaubāmo kosmisko Reinkarnācijas likumu, liecina Viņa vārdi: "...kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību. Bet daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie." (Marka ev. 10:30, 31). Par Reinkarnācijas likumu liecina arī citi vārdi no Evaņģēlija "...jūdi Viņam sacīja: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?" Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es." (Jāņa ev. 8:57, 58).

Zinādams Karmas likumu, Kristus mācīja atbildību par savu rīcību: "Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā." (Mateja ev. 12:36). "...noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā." (Mateja ev. 5:24, 25). "...ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mateja ev. 16:19).

Būdams Iesvētītais, Skolotājs zināja, ka kosmiskais Karmas likums jeb Atmaksas likums atmaksā cilvēkiem ne tikai pēc darbiem, bet arī pēc domām un vēlmēm, tāpēc arī uzlūkot sievieti ar iekāri jau nozīmē saņemt sodu. Izvairīties no soda nav iespējams. Ja nav redzamo liecinieku, ir neredzamais liecinieks – Karmas likums. "Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā." (Lūkas ev. 12:2). Zinādams domas spēku, Kristus brīdināja laikabiedrus rīkoties un domāt taisnīgi. "Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: "Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs?" (Mateja ev. 9:4). "Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši." (Mateja ev. 7:12).

"Vēl Skolotājs teica: "Sargieties no sliktām domām, jo tās atgriezīsies pie jums un nosēdīsies uz jūsu pleciem kā riebīga spitālība. Bet labās domas pacelsies augšup un arī jūs uznesīs. Vajag zināt, cik daudz cilvēks sevī nes gan dziedniecisko gaismu, gan nāvējošo tumsu."...
"Jūs esat pieraduši baidīties no nāves, jo jums nav stāstīts par pāreju labākā pasaulē"...
"Vajag saprast, ka labi draugi arī tur strādās kopā."

Tā Lielais Ceļinieks pastāvīgi mācīja par mūžību un domas spēku. Bet šādi novēlējumi bija saprotami tikai nedaudziem." (Pārpasaulīgais 2. d. 160).


Pat Evaņģēlijos, kas tika izkropļoti ar vēlākiem iespraudumiem, ir saglabājies tas, ka Kristus apstiprināja Sievišķo sākotni. Kritušajā sievietē Marijā Magdalēnā Viņš saskatīja nevis grēcinieci, bet sirdi, kas dziļi izjuta Mīlestību pret Skolotāju, bet vēlāk kļuva par uzticīgu skolnieci. Viņa tuvāko cilvēku lokā bija sievietes, par ko liecina arī evaņģēliji. Starp Viņa, tāpat kā citu Dižo Morālistu, baušļiem, bija "godā savu tēvu un māti". "Jo Dievs ir pavēlējis: godā savu tēvu un māti! - un: kas tēvu vai māti nolād, tam būs mirt." (Mateja ev. 15:4).

Lielais Skolotājs mīlēja bērnus un tuvināja viņus sev, jo saskatīja viņos cilvēces izaugsmi: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība." (Mateja ev. 19:14).


Kristus misija Kristus atnākšana pirms 2000 gadiem iezīmēja ne tikai jaunu ēru (Zivju laikmetu), bet arī tuvojošos Jauno Pasauli. Tālu nākotni paredzēja Lielais Skolotājs, pareģodams savu Atnākšanu un Jaunās pasaules ugunīgo enerģiju tuvošanos: jaunas Debesis un jaunu Zemi, bet "vecās tad vairs pat neatcerēsies". Līdzīgi Prometejam Kristus atnesa cilvēkiem Dievišķo Mīlestības Uguni: "Uguni esmu nācis mest uz zemi, un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!" (Lūkas ev. 12:49). Pareģodams Ugunīgās Pasaules tuvošanos, Lielais Gaišreģis norādīja, ka vajag gatavoties Viņa Atnākšanai. Kā dārgas pērles evaņģēlijos ir saglabājušies Viņa Mīlestības un garīgās pilnveidošanās baušļi.

Vislielākais Kristus bauslis ir mīlēt Dievu ar visu savu sirdi un visu dvēseli. Otrs, šim līdzīgs, bauslis ir mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

1. Mīliet Dievu un mīliet savu tuvāko.
2. Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.
3. Esiet vienoti.
4. Sludiniet Dieva Gribu.
5. Ievērojiet Dieva likumus.
6. Nenokaujiet.
7. Nekrājiet sev dārgumus uz zemes, bet krājiet tos Debesīs.
8. Parādiet darbā.
9. Bērnus pieņemiet.
10. Netiesājiet, un netiksiet tiesāti.
11. Piedodiet cilvēkiem viņu pārkāpumus.
12. Lūdzieties slepeni.
13. Mīliet savus ienaidniekus.
14. Priecājieties. Neesiet drūmi.

"Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši." (Mateja ev. 7:12).

"... ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus... "... nenokauj: nepārkāp laulību; nezodz; nemelo; godā tēvu un māti un mīli savu tuvāko kā sevi pašu." (Mateja ev. 19:17, 19).

Kristus Mācības iekšējā būtība ir: zemes pasaule ir pagaidu pasaule, tāpēc vajag gatavoties pārejai Jaunajā pasaulē, Dievišķajā pasaulē, kas ir īstās Mājas, no kurienes cilvēks, Dieva dēls vai meita, ir atnākuši un kurp atgriezīsies. "Es esmu labais gans, un Es zinu Ceļu uz mājām."

Ceļš pie Dieva ir iekšējais Ceļš. Atklāt šo Ceļu bija Kristus misija, Viņa iekšējā Mācība. Kristus atnāca, lai parādītu Ceļu un rādītu paraugu, ka katrs var iet šo Ceļu. "Kas tic man un darbiem, ko Es daru, arī pats paveiks." Lai ieietu garīgajā pasaulē, jānomet mirstīgo, novecojušo cilvēku un jāietērpjas garīgajā cilvēkā. Citiem vārdiem sakot, vajag sasniegt Kristus apziņas līmeni, Kristusapziņu, kas ir starpnieks starp miesīgā prāta zemo apziņu un augstāko Dieva Apziņu.

Šī Kristus iekšējā Mācība tika nomainīta pret maldīgo mācību par Dieva vienpiedzimušo Dēlu, un tika radīts Kristus pielūgšanas kults.

Vienīgais Ceļš pie Dieva ir izzināt Dieva likumus un sākt radīt Pilnību vispārīgā labuma un brālības vārdā uz Zemes.

Viens no Kristus uzdevumiem bija pierādīt cilvēka gara nemirstību. Viņš vareni apstiprināja šo zināšanu ar augšāmcelšanos smalkajā ķermenī pēc fiziskās nāves.

Kristus, runādams par savu augšāmcelšanos, ar to domāja nevis savu apzinātu pāreju smalkajā pasaulē, bet tieši savu parādīšanos smalkajā ķermenī fiziskajos apstākļos. Protams, tāda fiziski miruša cilvēka parādīšanās materializētā smalkajā ķermenī bija spilgts Viņa augšāmcelšanās pierādījums un nostiprināja mācekļos ticību Viņa mācībai." (J. Rēriha "Vēstules" 2. sēj.). Augšāmcelšanās no miroņiem iedvesmoja ļaudis un pārliecināja par Kristus Mācības patiesumu vairāk nekā visi pārējie argumenti. "Skolotāja parādīšanās smalkajā ķermenī stiprināja skolniekos ticību Neredzamās pasaules realitātei. Ne visi spēja atcerēties šīs pasaules būtību, bet tomēr logs pavērās." (Pārpasaulīgais 2. d. 172).

Aizejot no zemes plāna, Lielais Skolotājs brīvprātīgi uzņēmās lielas ciešanas, lai ar savu upuri ierakstītu savus Mīlestības un kalpošanas baušļus visu zemes tautu atmiņā. Cilvēka dēls tādēļ arī atnāca uz zemi, lai kalpotu cilvēkiem. "Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem." (Jāņa ev. 15:13). Šo atnesto Mīlestības bausli Kristus apzīmogoja ar savām asinīm, tieši ar Lielā Upura varoņdarbu apstiprināja gara nemirstību, spēku un pārsvaru pār fizisko, miesisko matēriju.



Pēc V. Poļanas grāmatas "Lielie morālisti – pasaules reliģiju dibinātāji"[8] materiāliem sagatavoja Jeļena Iļjina

No krievu valodas tulkoja Lauma Ērgle




[1] Jēzus - latviskota ebreju vārda Ješua forma.

[2] Oriģinālā tika lietots vārds "magi".

[3] Viens no Sen Žermēna iemiesojumiem.

[4] Tā Jēzu dēvē Agni Jogas grāmatā "Pārpasaulīgais" (Надземное).

[5] Sinedrions – Jūdejas augstāko garīdznieku augstākā tiesa, kurā ietilpa 72 pārstāvji, galvenokārt no farizeju un saduķeju sektām, virspriestera vadībā.

[6] Poncijs Pilāts – Romas valdnieks jeb prokurators pār Jūdeju

[7] Hērods Antipa - kārtējais Romas vietvaldis, lai arī formāli viņam bija ķēniņa tituls

[8]  Полян В.И. Великие Моралисты – Основатели мировых религий. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2009. – 164 с.




 

uz augšu

 

uz sākumlapu





Copyright © 2008 - 2017
All rights reserved.
Tatyana Mikushina
Latvia
SiriuS