Sākumlapa

Diktāti

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem
  Atēna Pallāda  
  Kungs Šiva  
  Sanats Kumara
  Skolotājs Morija  
  Kungs Maitreija 
  Māte Marija  
  Kuthumi  
  Gautama Buda  
  J. Blavatska  
  Sen Žermēns  
  Jēzus  
  Konfūcijs  

Rozāriji

Noderīga
informācija

Kontakti

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

Jeļena Petrovna Blavatska

PAR JEĻENU PETROVNU

Izcelsme un bērnība [1]
 

Sena ģimenes draudzene J.F. Pisareva raksta: „J.P.B. ir ļoti interesanta izcelsme – viņas senčos bija gan francūži, gan vācieši, gan krievi. Viņas tēvs cēlies no Maklenburgas Hānu fon Rottenšternu-Hānu troņmantinieku dzimtas. Viņas māte bija hugenota Bandrē de Plessī, kurš reliģiozu iemeslu dēļ tika padzīts no Francijas, mazmazmeita; 1784. gadā viņa meita apprecējās ar kņazu Pāvelu Vasiljeviču Dolgorukiju; viņu meita – kņaziene Jeļena Pavlovna Dolgorukija apprecējās ar Andreju Mihailoviču Fadejevu – viņa bija Jeļenas Petrovnas Blavatskas vecmāmiņa, kas izaudzināja savas meitas bērnus, kuri agri kļuva bāreņi. Viņa bija augsti kulturāla, ļoti izglītota un neparasti labsirdīga sieviete; viņa sarakstījās ar daudziem zinātniekiem, piemēram, ar Londonas Ģeogrāfijas biedrības prezidentu misteru Murčesonu, kā arī citiem pazīstamiem botāniķiem un mineralogiem...

Viņa prata piecas svešvalodas, lieliski zīmēja un visādā ziņā bija izcila sieviete. Viņas apdāvinātību mantoja meita – Jeļena Andrejevna, Jeļenas Petrovnas māte. Jeļena Andrejevna rakstīja romānus un stāstus, bija pazīstama ar pseidonīmu „Zinaīda R.” un četrdesmitajos gados bija ļoti populāra. Daudzi skuma par viņas agro nāvi, un Beļinskis veltīja viņai dažas cildinošas rindas, nodēvēdams viņu par Krievijas Žoržu Sandu.

Es daudz esmu dzirdējusi par Fadejevu ģimeni no Marijas Grigorjevnas Jermolovas, kam piemita brīnišķīga atmiņa un kas viņus labi pazina no Tiflisas laikiem, kur viņas vīrs četrdesmitajos gados bija gubernators. Viņa atcerējās Jeļenu Petrovnu kā visai apdāvinātu, bet ļoti stūrgalvīgu meiteni, kas nevienam nepakļāvās. Viņu ģimenei bija laba reputācija, īpaši par vecmāmiņu apkārtējie bija vislabākajās domās, un, lai arī viņa reti kādu apciemoja, visa pilsēta nāca pie viņas „apliecināt savu cieņu”.

„Mana bērnība? No vienas puses bija lutināšana un draiskulības, no otras – sodīšana un cietsirdība. Neskaitāmas slimības līdz septiņu-astoņu gadu vecumam, staigāšana miegā sātana sakūdīšanas iespaidā. Divas guvernantes – francūziete Penjē madāma un mis Augusta Sofija Džefrisa, vecmeita no Jorkšīras. Vairākas aukles un viena pa pusei tatāriete. Piedzimu 1831. gadā Jekaterinoslavļā. Tēva zaldāti rūpējās par mani. Māte nomira, kad es biju bērns”. [14, 149. lpp.]

Blavatskas kundze turpina: „Klejojām ar tēvu un viņa artilērijas pulku līdz astoņu-deviņu gadu vecumam, reizēm apciemojot vecmāmiņu un vectētiņu. Kad man bija vienpadsmit gadi, vecmāmiņa ņēma mani pie sevis. Dzīvoju Saratovā, kur vectētiņš bija gubernators, bet pirms tam viņš ieņēma tādu pašu amatu Astrahaņā, un viņa pakļautībā bija vairāki desmiti tūkstošu (80 tūkstošu vai 100 tūkstošu) Kalmikijas budistu”. [14, 150.lpp.]

„Bērnībā es iepazinos ar Tibetas budistu lamaismu. Es pavadīju mēnešus un gadus Astrahaņas lamaistu un kalmiku vidū un ar viņu virspriesteri.

... Es biju Semipalatinskā un Urālos kopā ar savu tēvoci, lielu Sibīrijas zemes gabalu īpašnieku pie pašas Mongolijas robežas, kur atradās Terehan Lamas rezidence. Biju arī ceļojumos pāri robežai un piecpadsmit gados daudz uzzināju par lamām un tibetiešiem” [8, XX, 190.lpp.].

Agri kļuvusi bārene, Jeļena Petrovna lielu daļu savas bērnības pavadīja pie sava vectēva Fadejeva, vispirms Saratovā, pēc tam arī Tiflisā. Vasarā visa ģimene izbrauca uz gubernatora vasaras rezidenci – lielu un vecu savrupnamu dārza vidū ar daudziem noslēpumainiem stūrīšiem, ar dīķi un dziļu gravu, aiz kuras līdz pašai Volgai stiepās biezs mežs. Dedzīgā meitene vēroja noslēpumaino dabas dzīvi; bieži viņa sarunājās ar putniem un dzīvniekiem. Bet ziemā viņas izglītotās vecmāmiņas kabinets bija visinteresantākā vieta, kas rosināja arī ne tik bagātu iztēli. Šajā kabinetā bija daudz dīvainu lietu: dažādu dzīvnieku izbāzeņi – lāču un tīģeru atņirgtie purni, arī mazie, daiļie kolibri, pūces, piekūni un vanagi, un virs tiem, zem pašiem griestiem savus majestātiskos spārnus izpletis milzīgs ērglis. Bet visiespaidīgākais bija baltais flamingo, kas izskatījās gluži kā dzīvs, izstiepis savu garo kaklu. Kad bērni atnāca vecmāmiņas kabinetā, viņi sasēdās jāšus uz baltā roņa kā uz zirga, un mijkrēslī viņiem sāka likties, ka izbāzeņi atdzīvojas un sāk kustēties, bet mazā Jeļena Petrovna stāstīja viņiem daudzus aizraujošus un briesmu pilnus stāstus...

Bez visiem redzamās dabas daļas viņa vēroja arī kaut ko citu. Kopš agras bērnības mazā gaišreģe redzēja kādu diženu indusu ar baltu turbānu. Viņa pazina viņu tikpat labi kā savus tuviniekus un sauca par savu Sargātāju. Viņa bieži stāstīja, ka viņš vienmēr viņu ir glābis visās nelaimēs.

Tāds gadījums notika, kad Blavatskai bija 13 gadi. Zirgs, uz kura viņa jāja, pēkšņi sabijās un sacēlās pakaļkājās. Meitene izkrita no sedliem un palika, karājoties kāpšļos. Visu to laiku, kamēr neapstādināja zirgu, viņa juta, ka kādas rokas atbalsta viņas augumu.

Vēl agrāk, kad viņa bija vēl pavisam maziņa, bija cits līdzīgs notikums. Viņai ļoti gribējās tuvāk apskatīt kādu gleznu, kas bija piekārta augstu pie sienas un pārsegta ar baltu pārklāju. Viņa lūdza noņemt pārklāju, taču viņas vēlēšanās netika izpildīta. Reiz, kad meitene bija viena, viņa piebīdīja pie sienas galdu, uzcēla uz tā mazāku galdiņu un uzlika uz tā krēslu. Viņa uzkāpa uz šī krēsla, ar vienu roku turējās pie sienas, ar otru – satvēra pārklāja malu. Bet tad zaudēja līdzsvaru un neko vairāk neatcerējās. Kad viņa atguvās, tad ieraudzīja, ka guļ uz grīdas sveika un vesela, bet abi galdi un krēsls atrodas savās iepriekšējās vietās. Vienīgais pierādījums, ka šāds notikums tiešām ir bijis, bija mazo rociņu atstātās pēdas uz putekļainās sienas zem gleznas”. [23, janvāris, 1913, 503.lpp.]

Jeļena bija savam vecumam ļoti attīstīts bērns un jau no agras bērnības piesaistīja sev visu apkārtējo uzmanību. Viņa neatzina nekādu disciplīnu, neuzklausīja audzinātāju norādījumus, par visu viņai bija pašai savs viedoklis. Viņa bija reti oriģināla, pašpārliecināta un pārdroša. Kad pēc mūsu mātes nāves mēs sākām dzīvot pie viņas radiniekiem, mūsu skolotāji Jeļenas dēļ zaudēja katru pacietību, bet, lai arī viņas attieksme pret mācību stundām bija izteikti nevērīga, viņus pārsteidza neparastā apdāvinātība, īpaši vieglums, ar kādu viņa apguva svešvalodas, un viņas muzikālās dotības. Viņai piemita visas zēniem raksturīgās īpašības, kā labās, tā arī sliktās; viņai patika ceļojumi un piedzīvojumi, viņa nicināja briesmas un bija absolūti vienaldzīga pret pieaugušo norādījumiem.

Blavatskas mīļā tante Nadežda Fadejeva par viņu rakstīja: „Kopš agras bērnības Jeļena atšķīrās no citiem bērniem. Ļoti dzīvīga, neticami apdāvināta, pilna humora un drosmes, viņa visus pārsteidza ar savu patstāvību un noteiktību uzvedībā. Būtu liela kļūda izturēties pret viņu tāpat kā pret citiem, parastajiem bērniem. Viņas nemierīgais un ļoti nervozais temperaments, viņas nesaprātīgā interese par mirušajiem un vienlaikus arī bailes no tiem, viņas kaismīgā mīlestība un zinātkāre par visu neizpētīto, slēpto, neparasto, fantastisko, un vairāk par visu – viņas tieksme pēc neatkarības un brīvības, ko neviens un nekas nespēja apvaldīt, – tas viss kopā ar neparasti bagātu iztēli un izteiktu jutīgumu parādīja, ka audzinātājiem viņa jāaudzina ar īpašām metodēm.

Mazākā pretruna viņu aizkaitināja, bieži līdz pat konvulsijām. Kad tuvumā nebija neviena, kas varētu viņu traucēt, meitene varēja stundām, dažreiz arī dienām ilgi mierīgi sēdēt un, kā cilvēkiem šķita, kaut ko pie sevis čukstēt un viena tumšā stūrī stāstīt par brīnumainiem atgadījumiem, mirdzošām zvaigznēm un citām pasaulēm. Viņas guvernantes tos dēvēja par muļķīgiem izdomājumiem. Nevienu rīkojumu viņa neizpildīja, jebkuru aizliegumu tūlīt pat pārkāpa. Viņas aukle nopietni ticēja, ka bērnu apsēduši visi septiņi ļaunuma un nepaklausības gari. Viņas guvernantes savā ziņā bija mocekles. Vienīgi ar laipnību varēja iespaidot viņas neapvaldīto raksturu.

Tomēr bija viena sieviete, kas kaut cik spēja savaldīt šo bērnu, un kurai tam pietika viņas ugunīgā Dolgorukiju temperamenta. Tā bija viņas vecmāmiņa no Dolgorukiju puses.

Reiz aizkaitinātā Jeļena iesita pļauku savai auklei. Kad vecmāmiņa to uzzināja, meitene tika atvesta, iztaujāta, un viņa atzina savu vainu. Tad vecmāmiņa lika zvanīt zvanu, lai atnāktu visi kalpotāji, un teica savai mazmeitai, ka viņa ir iesitusi bezpalīdzīgam, zemāk stāvošam cilvēkam, kas neuzdrošinās sevi aizstāvēt, ka viņa ir izturējusies necienīgi un ka viņai jālūdz piedošana auklei un jānoskūpsta viņai roka. Sākumā meitene stipri nosarka un mēģināja iebilst. Bet tad vecā dāma teica: ja viņa tagad nepaklausīs, tad tiks ar kaunu aizsūtīta atpakaļ, un piebilda, ka cēlsirdīgs cilvēks neatsakās labot kļūdu, ko viņš izdarījis pret kalpu, īpaši pret tādu, kas ar savu uzticīgo kalpošanu izpelnījies kungu uzticību. Meitene, kas pēc dabas bija augstsirdīga un parasti izturējās uzmanīgi pret zemāk stāvošiem cilvēkiem, izplūda asarās, nokrita aukles priekšā ceļos un noskūpstīja viņai roku, lūdzot piedošanu. Skaidrs, ka pēc šī notikuma visi kalpotāji viņu dievināja”. [18, III sēj., 9. lpp.]

Jaunība un laulības

Par Jeļenas fon Hānas jaunību ir ļoti maz ziņu, varbūt tāpēc, ka šī jaunība bija ļoti īsa: viņa apprecējās, kad viņai vēl nebija septiņpadsmit gadu.

Meitene, kas jājusi uz neapseglota kazaku zirga un nav pakļāvusies nevienai autoritātei, arī jaunībā saglabāja šīs rakstura īpašības. Viņa pati stāstīja: „Es neieredzēju tā saukto „augstāko sabiedrību”, tāpat kā neieredzēju liekulību, lai kā arī tā izpaustos, un vienmēr nostājos pret šo sabiedrību ar tās pieklājības normām”.

„Es neieredzu greznus tērpus, rotaslietas un civilizēto sabiedrību; es nicinu balles un zāles”.

Viņas agrās laulības un steidzīgā bēgšana no laulātā drauga izraisīja vispārēju neizpratni. J.F. Pisareva izsaka pieņēmumus: „Viņas laulības 17 gadu vecumā ar vecu, nemīlamu cilvēku, ar kuru viņai nevarēja būt nekā kopīga, var izskaidrot tikai ar viņas dedzīgo vēlmi sasniegt lielāku brīvību. Iztēlojoties „augstākās sabiedrības” sievietes dzīvi provincē ar visiem tās aizspriedumiem un garlaicīgo etiķeti, viegli var saprast, kā tas viss nomāca tādu jutīgu, neapvaldītu, brīvību mīlošu jaunu būtni.” [1913. g. 22. janvārī]

Viņas vīrs, Erevānas guberņas vicegubernators Aizkaukāzā, bija ļoti labs cilvēks visādā ziņā, tikai ar vienu trūkumu – viņš apprecēja jaunu meiteni, kas izturējās pret viņu bez mazākās cieņas un kas viņam atklāti pateica, ka viņas izvēles vienīgais iemesls ir tas, ka viņai mazāk ir žēl darīt nelaimīgu viņu nekā kādu citu.

„Jūs izdarāt lielu kļūdu, precoties ar mani”, – viņa teica līgavainim pirms laulībām. „Jūs ļoti labi zināt, ka esat pietiekami vecs, lai būtu man vectētiņš. Jūs kādu darīsiet nelaimīgu, bet tā nebūšu es. Runājot par mani, es nebaidos no jums, bet brīdinu, ka jūs neko neiegūsiet no šīm laulībām”. Viņš patiesi varētu teikt, ka neieguva to, ko gaidīja. [1894. g. 15. novembrī]

Kad laulību ceremonijas laikā garīdznieks teica vārdus: „Tev būs jāgodā tavs vīrs un jāklausa viņam”, tad, izdzirdējusi šos nīstamos vārdus – „tev būs jāklausa”, viņa nosarka, pēc tam nāvīgi nobālēja un caur zobiem nomurmināja: „Man nevienam nav jāklausa.” Viņa nolēma kopš šī brīža visu ņemt savās rokās un uz visiem laikiem atstāt savu „vīru”, nedodot viņam iespēju pat padomāt par viņu kā par sievu. Tā Blavatska 17 gadu vecumā atstāja savu dzimteni un 10 garus gadus pavadīja svešās, grūti pieejamās vietās – Centrālajā Āzijā, Indijā, Dienvidamerikā, Āfrikā un Austrumeiropā”. [1894. g. 15. novembrī] [20, 40. lpp.]

Viņas Skolotājs

„Agrā bērnībā es savās vīzijās redzēju Skolotāju. Jau pirms manas nokļūšanas Nepālā es tikos ar viņu personīgi viņa Anglijas apmeklējuma laikā 1850. – 1851.g. un pazinu viņu. Tas notika divas reizes. Pirmo reizi viņš iznāca no pūļa un lika man atnākt uz tikšanos ar viņu Haidparkā. Man nav tiesību par to stāstīt”. [14, 150. lpp]

1851. gadā viņa bija Londonā kopā ar savu tēvu, pulkvedi Hānu.

Reiz kādas pastaigas laikā, kad viņa kā parasti gāja viena, viņa ar lielu izbrīnu ieraudzīja indiešu grupā to, kas agrāk viņai parādījās astrālā. Viņas pirmais impulss bija skriet pie viņa un uzsākt sarunu, taču viņš deva viņai zīmi nekustēties, un viņa palika stāvam kā apstulbusi, kamēr visa grupa pagāja garām.

Nākamajā dienā viņa devās uz Haidparku, lai vienatnē mierīgi padomātu par notikušo. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja, ka viņai tuvojas tā pati figūra. Un tad Skolotājs viņai teica, ka viņš ir atbraucis uz Londonu kopā ar indiešu prinčiem, lai izpildītu kādu svarīgu uzdevumu, un gribējis viņu satikt, jo viņam nepieciešama viņas līdzdalība kādā pasākumā. Pēc tam viņš pastāstīja viņai par Teozofijas Biedrību un paziņoja, ka vēlētos viņu par dibinātāju. Īsumā viņš pastāstīja viņai par visām grūtībām, kas viņai būs jāpārvar, un teica, ka līdz tam viņai vajadzēs trīs gadus pavadīt Tibetā, lai sagatavotos šim ļoti grūtajam darbam.

Pēc trim nopietnu pārdomu dienām, konsultējusies ar tēvu, J.P.B. nolēma pieņemt piedāvājumu un drīz pēc tam viņa atstāja Londonu un devās uz Indiju.”

„12. augustā (31. jūlijā pēc krievu kalendāra) ir mana dzimšanas diena, tad es sasniedzu 20 gadu vecumu. Es satiku M. – Skolotāju no maniem sapņiem!”

Skolotāja meklējumos. Indijā kopā ar Skolotāju

Grāfiene Vahmaistere raksta, ka pēc tikšanās ar Skolotāju Blavatska atstāja Londonu un devās uz Indiju. Tomēr tūlīt viņa turp neaizbrauca. Viņas ceļojums ilga vairāk nekā gadu, līdz 1852. gada beigās viņa ieradās Bombejā. Vispirms viņa apmeklēja Kanādu, Jaunorleānu, Teksasu un Meksiku.

Kaut arī 1856. gadā J.P.B. nokļuva Tibetā, toreiz viņai tomēr vēl neizdevās iekļūt Skolotāja Ašramā. Tas nenozīmē, ka viņa viņu neredzēja. Viņš varēja apmeklēt Indiju, un viņa varēja satikties ar viņu savas uzturēšanās laikā Indijā 1852. –1853. gadā un 1855. – 1857. gadā. Sinets apgalvo, ka viņas apmācība okultismā sākās divdesmit gadu vecumā un ka 1857. gadā viņas okultais Vadītājs ieteica viņai atstāt Indiju.

J.P.B. stāstīja: „Skolotājs ieteica man aizbraukt uz Javu kādā uzdevumā. Tur dzīvoja divi cilvēki, par kuriem es domāju, ka viņi ir čela. 1869. gadā vienu no viņiem es redzēju Mahatmas mājā un pazinu viņu, bet viņš to noliedza.” Tas nozīmēja, ka J.P.B. tagad pilnībā ir Skolotāja pieņemta un viņai vajadzēja pildīt viņa rīkojumus dažādās pasaules daļās. [14, 151. lpp.]

Vēl vienu apstiprinājumu deva V.S. Solovjovs, kas iepazinās ar J.P.B. 1884. gadā Parīzē:

– Jūs šeit uz ilgu laiku? – es jautāju.

– Pati vēl nezinu... Saimnieks sūtīja...

– Kāds saimnieks?

– Mans saimnieks, Skolotājs, mans Guru, sauciet viņu kaut vai par Gulabu Lal Singhu no „Indostānas alām un biezokņiem”. [4, 14. lpp.]

Tālāk J.P.B. raksta: „Es pastāstīšu par viņu vairāk nekā par citiem tāpēc, ka par šo dīvaino cilvēku bija dzirdamas visdažādākās brīnumainās valodas. Klīda baumas, ka viņš pieder pie radža jogu sektas, kas iesvētīti maģijas, alķīmijas un dažādu citu Indijas slepeno zinātņu noslēpumos. Viņš bija bagāts un neatkarīgs cilvēks, un neviens neuzdrīkstējās turēt viņu aizdomās par mānīšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja arī viņš nodarbojās ar šīm zinātnēm, tad rūpīgi slēpa savas zināšanas no visiem, tikai vistuvākie draugi to zināja.

Gulabs Lal Singhs bija neatkarīgs takurs no Radžistānas, tās nosaukums nozīmē „mītne jeb ķēniņu zeme”. Takuri gandrīz visi ir cēlušies no Surijas (saules), un tāpēc tiek saukti par surjavansiem, saules pēctečiem, kas lepnumā pārspēj visus. Viņiem pieder izteiciens „zemes netīrumi nevar pielipt saules stariem”, t.i. – radžputiem; tāpēc viņi neatzīst nekādas kastas, tikai braminus, un parāda godu vienīgi bardiem, kas apdzied viņu varonību karā, ar ko viņi tik pamatoti lepojas.”

Kaukāzā

„1860. gada vasarā mēs braucām no Pleskavas guberņas uz Kaukāzu, lai apciemotu mūsu vecmāmiņu un vectētiņu Fadejevus un mūsu krustmāmiņu, Vittes kundzi – mūsu mātes māsu, kuri nebija redzējuši Jeļenu vairāk nekā vienpadsmit gadu. Pa ceļam uz Kaukāzu, Zadonskas pilsētā Voroņežas guberņā mēs uzzinājām, ka šajā laikā tur bija Kijevas metropolīts Izidors, kuru mēs atcerējāmies vēl no bērnu dienām, kad viņš Tiflisā bija Gruzijas Eksarhijas vadītājs. Braucienā uz Pēterburgu viņš pa ceļam apstājās Zadonskā, lai apmeklētu vietējo klosteri.

Es ļoti vēlējos viņu satikt. Viņš mūs atcerējās un atsūtīja ziņu, ka ļoti priecāsies mūs redzēt pēc dievkalpojuma. Mēs devāmies uz katedrāli. Man bija nelaba priekšnojauta, un ceļā es teicu māsai: „Lūdzu pacenties, lai tavi mīļie velniņi klusētu, kamēr mēs būsim pie metropolīta”. Smiedamās viņa atbildēja, ka arī vēlētos to pašu, tikai nevar galvot par tiem. Es to zināju tikpat labi un tāpēc nebrīnījos, ka tiklīdz metropolīts sāka iztaujāt manu māsu par viņas ceļojumiem, sākās klauvējieni: viens, divi, trīs... Man tās bija šausmīgas mokas. Bija skaidrs, ka viņš nevarēja nepamanīt šo būtņu uzbāzīgo uzmākšanos, kas, šķiet, bija nolēmuši pievienoties mūsu sabiedrībai un piedalīties sarunā. Lai mūs pārtrauktu, viņi pārvietoja mēbeles, spoguļus, bīdīja mūsu glāzes, pat dzintara lūgšanu krelles, ko svētais vīrs turēja rokās.

Viņš tūlīt ievēroja mūsu samulsumu un, izpratis situāciju, jautāja, kura no mums ir medijs. Būdama liela egoiste, es pasteidzos norādīt uz māsu. Metropolīts sarunājās ar mums vairāk nekā stundu. Kad viņš sīki izjautāja manu māsu, mums šķita, ka viņš ir pilnībā apmierināts ar to, ka ir redzējis šo fenomenu. Atvadoties, viņš svētīja māsu un mani, un teica, ka mums nav pamata baidīties no fenomeniem.

„Nav tāda spēka, – viņš teica, – kas nenāktu no Visvarenā. Kamēr jūs savas dotības neizmantojat ļaunumam, jūs varat būt mierīgas. Mums nekādā gadījumā nav aizliegts pētīt dabas spēkus. Pienāks diena, kad ļaudis to sapratīs un izmantos. Lai Kungs svētī jūs, mans bērns!” Viņš vēlreiz svētīja Jeļenu un pārmeta krustu viņai.
Cik bieži turpmākajos gados J.P. Blavatska atcerējās šos laipnos grieķu pareizticīgo baznīcas hierarha vārdus, un viņa vienmēr juta pret viņu dziļu pateicību”. [1894. g. 15. novembrī]

J.P.B. apmetās kādā mazā ciematā (Ozurgetti Mingrelijā), pavisam nomaļā vietā, kur nebija nekādu ceļu un gandrīz nekādu sakaru ar ārpasauli. Tur viņa nopirka sev mājiņu. Šajā mājiņā viņa smagi saslima. Par to Žeļihovska Sinetam rakstīja: „Tā bija viena no noslēpumainajām nervu slimībām, kas iedzen zinātni strupceļā. Saviem draugiem viņa stāstīja, ka „dzīvo dubultu dzīvi”. Ko viņa ar to domāja, neviens no toreiz zināmajiem cilvēkiem Mingrelijā nevarēja saprast.

Viņa pati savu stāvokli raksturoja šādi: „Kad mani uzrunā vārdā, es atveru acis un esmu es pati, bet tikko mani atstāj mierā, es atkal iegrimstu savā ierastajā pusmiega snaudā un kļūstu par kādu citu (par ko tieši, viņa neteica). Tā bija slimība, kas lēnām, bet negrozāmi beidza mani nost. Apetīte tika pilnīgi pazaudēta, es nejutu slāpes un bieži nedēļām ilgi neko neēdu, tikai mazliet padzēros ūdeni. Tā četru mēnešu laikā es pārvērtos par dzīvu skeletu.

Reizēm, kad mani sauca vārdā, bet es tai laikā biju savā otrajā „Es” un sarunājos ar kādu šajā savā sapņu dzīvē, es tūlīt pat atvēru acis un saprātīgi atbildēju, jo es nekad nemurgoju, bet tiklīdz pēc tam es aizvēru acis, tā šis „otrais es” turpināja frāzi no tā vārda vai pusvārda, kurā es tiku pārtraukta. Kad es biju nomodā un biju es pati, es labi atcerējos visu, kas bija, kad es biju cita būtne, bet tad, kad es biju cita, man nebija nekāda priekšstata par Jeļenu Petrovnu Blavatsku, es biju citā tālā zemē un biju pilnīgi cita individualitāte, un man nebija ne mazākās saistības ar manu tagadējo dzīvi”. [20, 115., 116. lpp.]

Varbūt tas, ko J.P.B. rakstīja dažus gadus vēlāk, kaut kādā mērā izgaismos šo grūti izprotamo stāvokli: „Šādas spējas piemīt ne tikai īpašiem cilvēkiem, tās ir apslēptas katrā, bet 99 gadījumos no 100 dubultās dzīves noslēpums viņiem paliek nezināms, un šī neziņa rada rietumu cilvēku dzīvesveidu...

Kurš no mums zina vai ir spējīgs izzināt savu „Es”, kamēr viņš dzīvo „augstākās sabiedrības” vai arī smagākajos proletariāta dzīves apstākļos?

Psihiskās izpausmes Krievijā

„Kad viņu dēvēja par „mediju”, – stāstīja Žeļihovska, – Blavatska smējās un teica, ka viņa nav medijs, bet tikai mediators – starpnieks starp mirušajiem un dzīvajiem, bet es nekad nevarēju izprast šo atšķirību... Mana māsa savā daudzu gadu prombūtnē ceļoja pa Indiju, kur, kā mēs tagad zinām, mediju fenomeni tiek apsmieti, un tos izskaidro pavisam citādi. Pēc viņu priekšstatiem tie rodas no tāda avota, no kura mana māsa neuzskatīja par iespējamu smelties, un tāpēc viņa neatzina, ka viņai piemīt šīs īpašības.” [20, 61.lpp.]

„Visu šo laiku viņas okultās spējas ne tikai nepavājinājās, bet ar katru gadu kļuva arvien izteiktākas. Šķita, ka viņa pēc savas gribas spēj visu... Tomēr nejauši, epizodiski fenomeni kļuva arvien retāki, bet tad, kad tie notika, tie vienmēr bija ļoti neparasti”. [20, 114., 115. lpp.]

Skolotāja Ašramā

Kāpēc aizritēja tik daudz mokpilnu gadu, līdz viņa sasniedza savu mērķi? Kāpēc viņas meklējumi bija tik ilgstoši un bija tik daudz neveiksmju? „Kopš pirmās tikšanās 1851.gadā, kad es pirmo reizi ieraudzīju Skolotāju fiziskajā ķermenī, man nekad nebija šaubu par viņu”, – viņa teica. Bet ar uzticību vien viņam nepietiek.

„Pirms dvēsele var stāties Skolotāja priekšā, tās pēdām jābūt nomazgātām sirds asinīs”, – teikts grāmatā „Gaisma Ceļā" („Свет на пути").

Atceroties „septiņus gadus pirms iesvētījuma, kas bija pilni cīņas ar dažāda veida ļaunuma iemiesojumiem un velnu leģioniem, viņa 1875. gadā rakstīja pulkvedim Olkotam: „... padomājiet, pirms dodat savu piekrišanu”. Un tālāk šajā pašā vēstulē: „Es, nabaga iesvētītā, zinu, ko manā dzīvē nozīmē vārds „mēģiniet”, un cik bieži es trīcēju, baidīdamās, ka esmu nepareizi sapratusi Viņa pavēles un ka tikšu sodīta par to, ka esmu aizgājusi pārāk tālu, tās izpildīdama.” Vārdu „mēģiniet” var uzskatīt par Skolotāja pastāvīgu aicinājumu. Kad pulkvedis Olkots iepazinās ar Viņu Ņujorkā, Viņš teica: „Tas, kas Mūs meklē, Mūs atrod... Mēģiniet... Nepametiet Klubu. Mēģiniet...” utt. Mahatma K.H. rakstīja Sinetam: „Jūs zināt mūsu devīzi un to, ka tās praktiska lietošana nepieļauj lietot vārdu „neiespējams” okultista valodā. Ja viņš nepagurst savos meklējumos, viņš var atklāt galveno – savu īsto Es”. [1922. g. 23. martā]

Pulkvedis Olkots rakstīja: „Es jautāju (Skolotājam), kāpēc viņas ugunīgo temperamentu pakļaut pastāvīgai kontrolei un kāpēc nevarēja pārvērst viņu par mierīgu sievieti, kas valda pār sevi, kāda viņa arī bija noteiktos apstākļos? Viņš saņēma atbildi, ka šāda iejaukšanās izraisītu neizbēgamu bojā eju. Viņas ķermeni atdzīvināja ugunīgs un trauksmains gars, kas jau no bērnības necieta nekādus ierobežojumus. Ja ārkārtīgajai enerģijai, kas pārņēmusi viņas ķermeni, netiktu dota izeja, tad rezultāts būtu fatāls.

„Man piedāvāja iepazīties ar viņas dzimtas – Dolgorukiju vēsturi, un tad es sapratīšot, ko tas nozīmē. Es iepazinos ar šo vēsturi, sākot no Rjurika (devītais gadsimts) un redzēju, ka šī kareivīgā dzimta vienmēr izcēlusies ar pārdabisku vīrišķību, bezbailības parādīšanu viskritiskākajos brīžos, ar dedzīgu mīlestību un personisku neatkarību. Cenšoties sasniegt vēlamo, viņi nekad nebaidījās no iespējamām sekām. Šajā sakarā tipisks bija kņazs Jakovs Dolgorukijs, Pētera I senators. Reiz, būdams senātā, visu tā locekļu klātbūtnē viņš saplēsa sīkos gabaliņos kādu cara pavēli, kas viņam nepatika. Uz cara draudiem, kas tam sekoja, viņš atbildēja: „Jūs varat atdarināt Maķedonijas Aleksandru, bet manī jūs atradīsiet Klitam līdzīgu cilvēku.”

Tāds bija arī Blavatskas raksturs. Viņa ne reizi vien man ir teikusi, ka neļaus valdīt pār sevi nekādiem spēkiem, ne uz zemes, ne ārpus tās. Vienīgās Būtnes, kuru priekšā viņa zemojās, bija Skolotāji, taču pat pret Viņiem viņa dažkārt bija tik kareivīga, ka tādā viņas garastāvoklī pat vismaigākie no Viņiem nevarēja jeb, pareizāk sakot, nevēlējās viņai tuvoties. Lai sasniegtu to, ka viņa varētu brīvi satikties ar Skolotājiem, viņai bija nepieciešama sevis audzināšana daudzus gadus (kā viņa pati man patētiski apgalvoja). Šaubos, vai kāds cits nostātos uz ceļa ar tādām grūtībām vai ar lielu pašuzupurēšanos.” [18, 1.sēj., 257.-259. lpp.]

„Ir vēl cits, ļoti svarīgs iemesls, kāpēc Skolotāji nevarēja ar varu, bez viņas pašas vēlēšanās mīkstināt un izsmalcināt J.P.B. raksturu. Tā būtu nelikumīga iejaukšanās viņas personīgajā Karmā... Iejaukšanās paralizētu viņas neapvaldīto temperamentu un pavājinātu citas viņas īpašības, kas būtu smaga netaisnība un ne par jotu nepaātrinātu viņas evolūciju. Tas būtu tāpat kā pastāvīgi turēt cilvēku hipnotizētāja varā, vai pakļaut slimnieku pastāvīgai narkotiku iedarbībai.” [18, 1.sēj., 263.lpp.]

„Protams, viņas viegli uzbudināmās smadzenes nebija visā pilnībā piemērotas delikātajai misijai, kādu viņa bija uzņēmusies, bet Skolotāji man teica, ka ar visu to viņa bija vislabākā no visiem, kas bija tuvojušies. Skolotājos viņa izraisīja īpašu uzticību, viņa bija gatava riskēt ar visu un pārciest jebkādas grūtības. Vairāk kā jebkurš cits pārvaldīdama psihiskos spēkus, ārkārtīga entuziasma mudināta, neatturami tiekdamās uz savu mērķi, fiziski ļoti izturīga, – viņa bija Viņiem vispiemērotākā, lai arī ne vienmēr paklausīga un līdzsvarota starpniece.

Citam varbūt būtu bijis mazāk kļūdu literārajos darbos, bet tas neizturētu septiņpadsmit saspringta darba gadus tā, kā viņa, un vismaz desmit gadus agrāk nekā viņa atstātu savu ķermeni. Tādā gadījumā ļoti daudz kas paliktu pasaulei nezināms.” [18, 1. sēj., 259.lpp.]

Īslaicīgs ceļojums uz Eiropu

„Pēc tam seko Venēcija, Florence, Mentana. Ko es tur darīju, par to visu patiesību zina tikai Garibaldi (dēli) un vēl Sinets, un daži mani radinieki, bet māsa nezina”. [14, 144.lpp.] „Es biju Mentanā 1867. gada oktobrī, kaujas laikā. No Itālijas es aizbraucu tā paša gada novembrī. Vai es biju turp sūtīta, vai nokļuvu nejauši, tas ir jautājums, kas skar tikai manu privāto dzīvi.” [8, XIX sēj., 292.lpp.]

Pirmajā izgriezumu albūmā Blavatska ierakstīja savu atsauksmi par rakstu „Kareivīgās sievietes”, kurā viņa nodēvēta par „garibaldiešu štāba priekšnieci”: „Katrs vārds šajā rakstā ir meli. Es nekad neesmu bijusi Garibaldi štābā. Ar draugiem aizbraucu uz Mentanu, lai palīdzētu cīnīties pret papistiem, bet pati tiku ievainota. Tas neskar nevienu citu un vismazāk – reportieri.”

Pulkvedis Olkots raksta: „Viņa man stāstīja, ka bija brīvdomātāja un cīnījās kopā ar Garibaldi Mentanā asiņainā kaujā. Kā pierādījumu viņa man parādīja kreisās rokas lūzumu divās vietās no zobena sitiena un palūdza pataustīt savā labajā plecā musketes lodi un vēl otru lodi kājā. Viņa man parādīja arī rētu pie pašas sirds no stileta dūriena brūces. Šī brūce atkal atvērās, kad viņa bija Čitendenā. Toreiz viņa lūdza man padomu un tāpēc parādīja brūci. Tā bija vecāka brūce; vēl 1859. vai 1860. gadā tā atvērās Rugodevā... Man reizēm šķiet, ka neviens no mums, viņas kolēģiem, vispār nepazina īsto J.P.B., ka mums bija darīšana tikai ar meistarīgi atdzīvinātu ķermeni un ka viņas īstā džīva tika nogalināta kaujā pie Mentanas (1867. gada 2. novembrī), kad viņa guva šos piecus ievainojumus un viņu – mirušu izvilka no grāvja.” [18, 1.sēj., 9., 263., 264.lpp.]

No Skolotāja ašrama – atpakaļ pasaulē

„New York Times” 1889. gada 7. janvārī Viljams Džadžs apraksta kādu raksturīgu notikumu: ”Viņa ieradās Havrā ar biļeti pirmajā klasē līdz Ņujorkai un naudas viņai bija viens vai divi dolāri. Iekāpšanas laikā piestātnē viņa ievēroja raudam nabadzīgu sievieti ar diviem bērniem. „Kāpēc jūs raudat?” – viņa jautāja. Sieviete atbildēja, ka vīrs viņai no Amerikas atsūtījis naudu ceļam, par ko viņa nopirkusi ceturtās klases biļetes, kas izrādījušās viltotas. Būdama svešā pilsētā bez graša kabatā viņa nezināja, kur tagad meklēt blēdi, kas tik nežēlīgi viņu piekrāpis.

„Nāciet man līdz”, – teica Blavatska, un, piegājusi pie kuģu kompānijas aģenta, viņa palūdza apmainīt viņas pirmās klases biļeti pret ceturtās klases biļetēm sev un sievietei ar bērniem. Kas ir šķērsojis okeānu uz kuģa klāja emigrantu pūlī, tas novērtēs šādu ar saasinātu jūtīgumu apveltītās sievietes pašuzupurēšanos, kas raksturīga retajam.” [25, 147.lpp.]

Teozofijas biedrības dibinātāju tikšanās

„Viens vai divi no mums cerēja, ka pasaule ir pietiekami labi attīstīta, ja ne intuitīvi, tad kaut vai intelektuāli, lai okultā mācība tiktu intelektuāli pieņemta un dotu impulsu jaunam okulto pētījumu vilnim. Pārlūkojot visu, mēs atradām cilvēku, kas būtu spējīgs kļūt par līderi, – viņam piemita milzīga morālā vīrišķība, altruisms un vēl daudzas citas labas īpašības. Viņš ne tuvu nebija labākais no iespējamiem, bet... labākais no visiem, kas bija. Mēs saistījām viņu ar J.P.B. – viņai piemita brīnumainas un ārkārtējas dotības. Viņai bija arī daudz izteiktu personisko trūkumu, tomēr starp tajā laikā dzīvojošiem nebija neviena, kas varētu viņai līdzināties piemērotības ziņā šim darbam. Mēs aizsūtījām viņu uz Ameriku, savedām viņus kopā un pārbaudījums sākās,” – 1882. gada februārī rakstīja Mahatma Morija. [2]

1874. gadā Amerikā J.P.B. sastop savu tuvāko līdzgaitnieku, skolnieku un draugu, ar kuru kopā strādās vienā sasaitē līdz mūža beigām un kuru visa pasaule atceras kā otru Teozofijas biedrības dibinātāju. Pulkvedis Henrijs Stils Olkots, pazīstamais advokāts no Ņujorkas, bija slavens ar savu erudīciju, inteliģenci un kārtīgumu, un tajā laikā dedzīgi aizrāvās ar parapsiholoģiskiem fenomeniem. Viņi sastapās nejauši brāļu Eddi fermā Čitendenā, kur abi pētīja spiritiskas parādības. Savā dienasgrāmatā pulkvedis Olkots atstājis aizkustinošu šīs viņu pirmās tikšanās aprakstu: „Mana redze jau sākumā tika maldināta ar sarkano garibaldiešu paltraku, ko J.P.B. valkāja krekla vietā. Tas krasi kontrastēja ar pārējā viņas apģērba tumšajām krāsām... Viņai bija rudi, mīksti mati kā zīds, kas sprogojās kā Kotsvoldas jēru vilna. Šie mati un krekls piesaistīja manu uzmanību agrāk nekā viņas seja ar kalmiku vaibstiem, kas bija spēka, diženuma un kultūras apdvesta un kontrastēja ar apkārtējo cilvēku parastajām sejām ... [3]

Ienākot es apstājos, lai pateiktu savam draugam Kapesam: „Palūkojieties vien uz šo apbrīnojamo būtni”, – un ātri apsēdos viņai tieši pretī, lai nodotos savai iemīļotajai nodarbei – raksturu izpētei ...

J.P.B. uztina sev cigareti. Es vērsos pie viņas ar vārdiem: „Atļaujiet, cienītā kundze”, piedāvādams uguni viņas papirosam. Tā no papirosa uguntiņas dzima mūsu pazīšanās, kas vēlāk pārauga liesmā, kura nav izdzisusi līdz šai dienai”. [4]

Pulkvedis Olkots savā grāmatā „Vecās dienasgrāmatas lappuses” raksta: „J.P.B. stāstīja par Austrumu Adeptu eksistenci un viņu varenību, ar daudziem piemēriem viņa pierādīja man savu spēju kontrolēt dabas okultos spēkus ... Viņas draudzīgā līdzdalība man palīdzēja uzsākt personisku saraksti ar Skolotājiem. Es glabāju daudzas Viņu vēstules, uz kurām minēti saņemšanas datumi.

J.P.B. mani stādīja Viņiem priekšā, un to veicināja mana iepriekšējā pieredze mediju un spirituālisma izpētē. Džons Kings iepazīstināja mani ar četriem Skolotājiem: viens no viņiem bija kopts, otrs – neoplatoniķu skolas pārstāvis, trešais – augstākais Skolotāju Skolotājs, dēvēts par Venēcieti, un pēdējais – anglis, filozofs, kas slēpās no savu aprindu ļaudīm un ko daudzi uzskatīja par mirušu. Pirmais no viņiem kļuva par manu Guru, viņš bija stingru likumu cilvēks ar vīrišķīgu raksturu”. [12, 13., 14.lpp.]

Teozofijas biedrības dibināšana

„Skolotājs aizsūtīja mani uz Savienotajām Valstīm ar mērķi paveikt visu, lai pārtrauktu spirituālistu nekromantiju un neapzināto melno maģiju. Man bija jūs jāsatiek un jāmaina jūsu domāšanas veids, kas es arī izdarīju. Biedrība tika izveidota un pamazām tajā tika ienesti Slepenās Doktrīnas Mācības – sensenās Okultās Filozofijas skolas pamati, ko kādreiz bija reformējis Kungs Gautama. Šo Mācību nedrīkstēja izplatīt vienā mirklī. Tā jāiepludina pamazām, pilienu pa pilienam”. (J.P. Blavatska – H.S. Olkotam) [23, oktobris 1907.g.]

1875. gada 17. novembrī notika Teozofijas biedrības sanāksme, kurā tika sniegts ziņojums par pilnveidoto Preambulu, prezidents teica ievadrunu, un līdz ar to biedrība bija pilnībā apstiprināta.

Teozofijas Biedrības biedri:

•  Prezidents: Henrijs S. Olkots;
•  Viceprezidenti: Dr. S. Pankreasts, Dž. H. Felts;
•  Sekretāre-Korespondente: J.P. Blavatskas kundze;
•  Sekretārs-protokolists: Džons Storers Kobbs;
•  Kasieris (mantzinis): Henrijs D. Ņutons;
•  Bibliotekārs: Čarlzs Soterans;
•  Padomes locekļi: Svētais D.G. Vidžins, Svētais R. B. Vestbruks;
•  Emma Hardinga Brittena;
•  K.J. Simons;
•  Herberts S. Monačezi;
•  Biedrības advokāts: Viljams K. Džadžs.

Vēlāk pievienojās (ziņojuma autora piezīme):

  1. Tomass Edisons, amerikāņu izgudrotājs;
  2. Viljams Kruks, XIX gadsimta vadošais fiziķis un ķīmiķis, Londonas Karaliskās biedrības prezidents (1913.g. – 1915.g.);
  3. Kamils Flammarions, ievērojams franču astronoms;
  4. Viljams Džems, amerikāņu filozofs un psihologs;
  5. Motilals Neru, neatkarīgās Indijas pirmā premjerministra Džavaharlala Neru tēvs;
  6. Viljams Batlers Jeits, īru izcelsmes angļu dzejnieks, dramaturgs. Nobeļa prēmijas laureāts literatūrā 1923. gadā;
  7. Anna Kingsforda, viena no pirmajām sievietēm Anglijā, kas ieguva zinātnisko grādu medicīnā;
  8. Čarlzs V. Ledbiters, angļu garīdznieks un rakstnieks;
  9. Annija Bezante, angļu sabiedriskā reformiste;
  10. Džordžs S. Arundeils;
  11. Čarlzs Džinaradžadasa;
  12. Nilakanta Šri-Ram;
  13. Džons Koutss.

Ar laiku tika noteikti šādi Teozofijas Biedrības uzdevumi:

  1. Cilvēces Visuma Brālības kodola radīšana - bez rasu, ticības, dzimuma, kastu vai ādas krāsas atšķirībām;
  2. Salīdzinošās reliģijas, filozofijas un zinātnes studiju veicināšana;
  3. Neizzināto Dabas likumu un cilvēka apslēpto spēku izpēte.

Skolotājs Kuthumi 1880. gadā rakstīja: „Vecākie Mahatmas vēlas, lai tiktu radīts pamats „Cilvēces Brālībai”, patiesai Vispārējai Brālībai, kam jāizplatās pa visu pasauli un kas piesaistīs gaišāko prātu uzmanību”. [16, 24.lpp.]

 

„Atsegtā Izīda”

Pulkvedis Olkots pastāstīja par grāmatas „Atsegtā Izīda” tapšanu:

Vienu vai divus mēnešus pēc Teozofijas Biedrības nodibināšanas mēs noīrējām divus dzīvokļus: 34 West Street, 433. Viņa pirmajā stāvā, es – otrajā. Kopš šī brīža darbs pie „Izīdas” turpinājās bez pārtraukuma līdz tās pabeigšanai 1877. gadā. Visas savas iepriekšējās dzīves laikā viņa nepaveica pat desmito daļu no šā literārā darba, un es nekad netiku sastapies ar tādu izturību un nenogurdināmām darbaspējām. No rīta līdz naktij viņa bija pie sava darba galda, un reti kurš no mums devās pie miera agrāk par diviem naktī. Pa dienu man vajadzēja būt savās dienesta darīšanās, bet vienmēr pēc agrajām pusdienām mēs iekārtojāmies kopā pie mūsu lielā galda un strādājām, kamēr nogurums mūs neapstādināja. Kāda dzīves pieredze! Izglītība, kuras iegūšanai būtu vajadzīgs vesels mūžs, man tika dota koncentrētā formā mazāk nekā divos gados ...

Viņa strādāja bez noteikta plāna, bet bija ideju pārpilna kā neizsīkstošs avots, kas līst pāri malām ... Tās atnāca haotiski, bezgalīgā straumē, katrs paragrāfs pilnībā tika pabeigts neatkarīgi no iepriekšējā vai nākamā ...

Parasti mēs sēdējām pie lielā galda viens otram pretī, un viņa pastāvīgi bija man acu priekšā. Viņas spalva gandrīz vai lidoja pa lappusēm; pēc tam viņa varēja pēkšņi apstāties, raudzīties telpā ar tālumā vērstu skatienu, un tad, it kā ieraudzījusi kaut ko neredzamu, sāka to kopēt uz savas lapas. Citēšana beidzās, un viņas acis atkal atguva dabisko izteiksmi, un viņa turpināja rakstīt līdz nākamajam pārtraukumam.

Tas notika, kad mēs dzīvojām 47 West Street, 302, - slavenajā „Lamaseri”, slepenajā Teozofijas Biedrības štāba mītnē. Es teicu: „Nevaru atstāt nepārbaudītu šo citātu, jo esmu pārliecināts, ka tas uzrakstīts nepareizi”. Viņa atbildēja: „Ak, neuztraucieties, te viss ir pareizi”. Es uzstāju, kamēr viņa pateica: „Pagaidiet mirklīti, es pamēģināšu dabūt šīs grāmatas”. Atsvešinātu skatienu viņa paskatījās uz tālāko istabas kaktu, kur stāvēja plaukts ar dažādām antikvārām mantām un neskanīgā balsī teica: „Tur”! Pēc tam viņa nedaudz atguvās un atkārtoja: „Ejiet turp un paskatieties”. Es piegāju pie plaukta un atradu uz tā divus vajadzīgos sējumus, bet, cik man zināms, tad agrāk to mājās nebija.

Es salīdzināju tekstus un pārliecinājos, ka man bija taisnība par kļūdu J.P.B. citātā, ko viņai parādīju un visu izlaboju. Tad pēc viņas lūguma noliku abus sējumus tur, no kurienes tos paņēmu. Es atkal ķēros pie darba un, kad pēc kāda laika paskatījos uz to pusi, tad konstatēju, ka grāmatas pazudušas!

J.P.B., kā zināms, bija kaislīga smēķētāja. Viņa ik dienas izsmēķēja neticami daudz cigarešu, uztīdama tās ar lielu veiklību. Viņa pat ar kreiso roku to darīja, kamēr ar labo pārrakstīja manuskriptu... Darba procesā pie „Atsegtās Izīdas” viņa neizgāja no mājas sešus mēnešus. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa strādāja pie rakstāmgalda. Viņai bija ierasts strādāt septiņpadsmit stundas diennaktī. Viņa atrāvās no darba tikai, izejot uz ēdamistabu vai vannas istabu, bet pēc tam atkal atgriezās pie sava galda”. [18, I sēj. 452.lpp.]

Viņa visu savu laiku pavadīja pie rakstāmgalda, rakstīja, rakstīja, rakstīja pārsvarā pa dienu, bet nereti arī līdz vēlai naktij, viņai bija ļoti plaša sarakste. Šeit viņa sāka strādāt pie „Atsegtās Izīdas”. Katru dienu viņa uzrakstīja savā kompaktajā rokrakstā pa divdesmit piecām lappusēm. Viņa neizmantoja grāmatas, bet, starp citu, manam tēvam bija milzīga bibliotēka, kurā ietilpa gandrīz tikai angļu literatūra, bet viņa ļoti reti griezās pie viņa pēc konsultācijas”. [21, 25. – 36. lpp.]

Misters V.K. Džadžs par to pašu uzrakstīja savā rakstā, kas publicēts laikrakstā „New York Sun” 1892. gada 26. septembrī: „Atsegtā Izīda” piesaistīja plašu uzmanību, un visu Ņujorkas laikrakstu atsauksmēs tika uzsvērts, ka grāmata ir milzīga pētnieciskā darba rezultāts. Man un daudziem citiem šīs grāmatas sagatavošanas lieciniekiem ļoti dīvaini šķita tas, ka autore savos pētījumos neizmantoja bibliotēku, un līdz ar to nebija arī iepriekšēju piezīmju. Viss tika uzrakstīts uzreiz it kā pēc burvju rokas mājiena. Bet tik un tā grāmatā ir daudzas atsauces uz izdevumiem, kas glabājas Britu muzejā, kā arī citās lielākajās bibliotēkās. Un katra atsauce ir absolūti pareiza. Tas liecina par to, ka vai nu šī sieviete bija spējīga glabāt savā atmiņā tādu faktu, datu, skaitļu, nosaukumu un sižetu daudzumu, uz ko nav spējīgs neviens cilvēks, vai arī atliek atzīt, ka viņai palīdzēja kādas neredzamas būtnes”.

Mans tēvs, atceroties viņu un uzsverot savu sajūsmu, bieži stāstīja: „Es nekad neesmu sastapis tik spēcīgu raksturu, spēcīgu savās vēlmēs un centienos, apkārtne viņai neko nenozīmēja, pat ja debesis sabruks, viņa turpinās savu ceļu”. [21, 26., 27.lpp.]

„J.P.B manuskriptiem, kas tapuši dažādos laikos, piemita lielas atšķirības. Vislabākie manuskripti bija tie, kas rakstīti viņai, kad viņa gulēja. Piemēram, nodaļas sākums par senās Ēģiptes civilizāciju. Kā parasti mēs beidzām divos naktī, abi ļoti noguruši, jau iepriekš jauzdami prieku par pārtraukumu un pēdējo sarunu pirms gulētiešanas. Nākamajā rītā, kad es ierados brokastīs, viņa parādīja man veselu kaudzi, vismaz 30-40 manuskripta lappušu, uzrakstītas brīnišķīgā rokrakstā. Viņa teica, ka to visu viņai ir uzrakstījis Skolotājs, kura vārds atšķirībā no citiem nekad netika minēts. Šīs lappuses bija absolūti pilnīgas visās nozīmēs un tika iespiestas bez labojumiem.

„Es ieminējos, ka daļa ”Izīdas”, ko uzrakstījusi pati J.P.B., kvalitātes ziņā atpaliek no tās daļas, kuru Kāds rakstījis viņai. Tas ir absolūti skaidrs, jo kā gan J.P.B. bez nepieciešamajām zināšanām spēja pareizi uzrakstīt par dažādajām lietām, kas aplūkotas šajā grāmatā? Normālā stāvoklī viņa droši vien lasīja grāmatu, izdarīja vajadzīgās piezīmes, rakstīja par to, kļūdījās, laboja kļūdas, apsprieda tās ar mani, lika man ķerties pie darba, palīdzēja manai intuīcijai, lūdza draugus sameklēt viņai vajadzīgos materiālus un turpināja tik ilgi, kamēr kāds no Skolotājiem neatnāca viņai palīgā. Katrā gadījumā Viņi vienmēr nebija ar mums”.

J.P.B. pavēstīja saviem tuviniekiem: „Kad es rakstīju „Izīdu”, tā man padevās tik viegli, ka tas nebija darbs, bet tīrā izprieca. Kāpēc mani par to jāslavē? Kad man liek rakstīt, es paklausu, un pēc tam varu viegli rakstīt gandrīz par visu – par metafiziku, psiholoģiju, seno reliģiju filozofiju, zooloģiju, dabas zinātnēm un daudz ko citu. Man nekad nerodas jautājums: „Vai es spēju par to rakstīt?” jeb „Vai es tikšu galā ar šo uzdevumu?” Es vienkārši sēžos un rakstu. Kāpēc? Tāpēc, ka man diktē tas, kas visu zina ... Mans Skolotājs, bet dažreiz citi, ko pazīstu no maniem kādreizējiem ceļojumiem...

... Es tev arī agrāk devu mājienus par Viņiem... un es tev atklāti saku, kad es rakstu par man nezināmām vai mazpazīstamām lietām, es griežos pie Viņiem, un viens no Viņiem mani iedvesmo. Viņš dod man iespēju vienkārši norakstīt no rokrakstiem un pat arī no iespiesta materiāla, kas parādās man acu priekšā gaisā, bet tajā laikā es ne reizes nebiju nesamaņā. Tieši Viņa aizgādības apzināšanās un ticība Viņa varenībai ļāva man kļūt intelektuāli un garīgi tik stiprai ... un pat Viņš (Skolotājs) ne vienmēr ir nepieciešams; jo Viņa prombūtnes laikā kādu citu darbu dēļ Viņš atstāj manī savu zināšanu aizvietotāju... Tādos brīžos jau rakstu nevis es, bet mans iekšējais Ego, mans „gaišais es”, kas domā un raksta manā vietā.” [20, 157.lpp.]

Citā vēstulē viņa rakstīja savai māsai: „Nezinu, Vera, vai tu man tici vai nē, bet kaut kas neparasts notiek ar mani. Tu nevari iedomāties, kādā apbrīnojamā ainu un vīziju pasaulē es dzīvoju. Es rakstu „Izīdu”, drīzāk, nevis rakstu, bet pārrakstu un pārzīmēju, ko viņa personīgi man parāda. Reizēm man šķiet, ka senā Skaistuma Dieviete pati vada mani cauri visām valstīm un to pagātnei, un es to aprakstu. Es sēžu ar atvērtām acīm un laikam gan visu redzu un dzirdu, kas reāli norisinās ap mani, un vienlaikus es redzu un dzirdu to, par ko rakstu. Man aizraujas elpa, es sargos pakustēties, baidoties, ka burvība varētu izgaist. Kā brīnumainā panorāmā lēnām manā priekšā paiet gadsimts pēc gadsimta, tēls pēc tēla. Es to visu izlaižu caur sevi, savienojot laikmetus un datumus, un noteikti zinu, ka kļūdas nevar būt. Nācijas un tautas, valstis un pilsētas, kas sen nogrimušas aizvēsturiskās pagātnes tumsā, parādās, tad izzūd, dodot vietu citām, pēc tam man tiek pateikti atbilstošie datumi.

Pulkvedis Olkots stāstīja: „Pēc savas parādīšanās „Izīda” radīja tādu sensāciju, ka pirmais izdevums tika izpārdots desmit dienu laikā. Kritika kopumā pret to izturējās labvēlīgi ... Vispatiesākā atsauksme par to, un šo vārdu autors ir amerikānis, ka tā ir „Grāmata, kas ietver sevī revolūciju”. [18, I sēj., 294., 297.lpp.]

J.P.B. – Amerikas pavalstniece un Krievijas patriote

„Dažādu iemeslu dēļ J.P.B. bija spiesta kļūt par Amerikas pilsoni. Tas viņai nedeva mieru, jo, tāpat kā visi krievi, viņa bija ļoti uzticīga savai valstij”, - atcerējās viņas radiniece misis Džonstone žurnālā „The Path”. J.P.B. rakstīja savai krustmātei Fadejevas kundzei:

„Mana dārgā, es rakstu tev tāpēc, ka mani nomāc dīvainas jūtas. Šī diena, 8. jūlijs, man ir nozīmīga diena, bet tikai Dievs zina, vai tā ir laba vai slikta zīme. Šodien paiet tieši pieci gadi un viena diena, kopš es atbraucu uz Ameriku, un, lūk, tagad es atnācu no Augstākās Tiesas, kur nodevu uzticības zvērestu Amerikas Republikai. Tagad esmu pilntiesīga pilsone tāpat kā pats Savienoto Valstu prezidents... Tas viss ir lieliski: tāds ir mans oriģinālais liktenis; tomēr cik pretīgi bija atkārtot tiesneša priekšā runāto tirādi, ko es nekādi negaidīju, – ka es, atsakoties no pavalstniecības un pakļaušanās Viskrievijas Imperatoram, uzņemos pienākumu mīlēt, aizstāvēt un cienīt Amerikas Savienoto Valstu vienoto konstitūciju ... Šausmīgi man bija izteikt šo nekrietno atteikšanos! ... Tagad es laikam esmu politiskā un valstiskā nodevēja? ... Patīkami! ... Tikai kā gan es pārstāšu mīlēt Krieviju un cienīt Valdnieku? ... Vieglāk pateikt nekā izpildīt”. [19, februāris, 1895]

Teozofijas Biedrības dibinātāji atstāja Ameriku 1878. gada 19. decembrī un ieradās Bombejā 1879. gada 16. februārī.

Kaut arī būdama Amerikas pilsone, Blavatskas kundze vienmēr palika īsta Krievijas patriote. Viņas māsa Žeļihovska rakstīja: „Sākās Krievijas karš ar Turciju, un Jeļenai Petrovnai nebija miera. Viņas 1876., 1877. gadu laikā rakstītās vēstules ir raižu un baiļošanās pilnas par saviem tautiešiem un tuviem radiniekiem, kas aktīvi piedalījās šajā karā. Viņa aizmirsa savus antimateriālistiskos un antispirituālistiskos rakstus, lai virzītu uguni un liesmu pret krievu nācijas ienaidniekiem ...”

Visa viņas nopelnītā nauda par rakstiem krievu avīzēs, kā arī pirmie ieņēmumi par „Atsegtās Izīdas” publicēšanu tika nosūtīti uz Odesu un Tiflisu ievainotajiem karavīriem un viņu ģimenēm vai uz Sarkanā Krusta biedrību.

Pēdējie gadi

Pēdējos septiņos gados J.P.B. uzbruka īsts vajāšanas viesulis: apmelojumi, intrigas, absurdi apvainojumi visos iespējamos grēkos, krāpšanā un netikumos. Viņu nodeva un pārgāja niknāko ienaidnieku pusē vistuvākie, tie, kam viņa ticēja un ko mīlēja ar visu sirdi. Teozofi bariem pameta biedrību. Viņa cieta, pārdzīvoja, bet darīja savu darbu: viņai bija jāpaspēj aizstāvēt, nostiprināt, atdot visu, ko viņa varēja, līdz pēdējam ... un cilvēki to atcerējās ...

Viņa ārkārtīgi dziļi cieta, uzskatīdama, ka ir aptraipījusi savu Skolotāju labo vārdu, viņu mācības, ka kaitējusi lietai un pašai teozofijas idejai. Un viss šo liktenīgo parapsiholoģisko fenomenu un brīnumu dēļ, ko viņa tik augstsirdīgi visur rādīja, būdama apveltīta ar neordinārām spējām, bet izturēdamās pret tām nevērīgi un dēvēdama tās par „psiholoģiskajām lamatām”. Viņa patiesi cerēja, ka, ieraudzījuši īstus brīnumus, cilvēki sāks ticēt dziļajām mācībām, kas saistītas ar šiem brīnumiem, un Lielajiem Skolotājiem, kas dod šīs mācības. Bet, kad vēlme kļūt par Skolotāju skolniekiem pārvērtās par masveidīgu ažiotāžu un dzīšanos pēc iesvētījumiem un okulto spēju iegūšanas, kad reti kurš atcerējās, ka skolnieka ceļš – tā ir kalpošana, tikumība, solījumi un goda kodekss, viņas ciešanām nebija gala. Viņa patiesi uzskatīja, ka ir pazudinājusi lietu savas muļķības dēļ.

Pēdējos gados smagi slimā J.P.B. rakstīja nemitīgi; viņas nelokāmā griba piespieda ķermeni kalpot viņai. Viņa steidza pabeigt „Slepeno Doktrīnu”, darbu, kas, kā teica paši Skolotāji, satur „Okultās Patiesības būtību. Vēl ilgus gadus šī grāmata būs zināšanu un informācijas avots nākamajiem skolniekiem”. (3)

1891. gada 8. maijā Londonā 60. mūža gadā Jeļena Petrovna Blavatska beidza savas mūža gaitas. Lora Kupere, viena no Jeļenas Petrovnas tuvākajām skolniecēm, rakstīja:

„Atnākusī nakts atnesa viņai daudz ciešanu un bija pēdējā nakts, ko viņa pavadīja ar mums ... Kad izgaisa pēdējā cerība, kopēja izgāja no istabas, atstājot Klodu Raitu, Volteru Oldu un mani pie mūsu mīļotās J.P.B.: abi stāvēja viņas priekšā uz ceļiem, turot viņas rokas, bet es – no sāniem, ar roku pieturēdama viņas galvu. Tā mēs palikām nekustīgi ilgu laiku, un tā klusumā J.P.B. aizgāja. Mēs pat nevarējām precīzi noteikt to brīdi, kad viņa pārstāja elpot. Liela miera sajūta piepildīja istabu, bet mēs klusēdami stāvējām uz ceļiem ...” [5]

Nav iespējams nosaukt visus nekrologus un rakstus, kas parādījās daudzās pasaules valstīs un bija veltīti Jeļenas Petrovnas piemiņai. Pēc gada, 1892. gada aprīlī Teozofijas biedrības priekšsēdētājs Henrijs Stīls Olkots izdeva „Pavēli”, kur, starp citu, teikts:

„Savā pēdējā Novēlējumā J.P. Blavatska izteica vēlēšanos, lai viņas nāves gadadienā daži viņas draugi „sapulcētos Teozofijas Biedrības mītnē un lasītu nodaļu no Edvīna Arnolda grāmatas „Āzijas Gaisma” un izvilkumus no Bhagavatgitas”. Tā kā būtu pareizi, ka viņu pārdzīvojušie kolēģi neļautu izgaist piemiņai par viņas kalpošanu cilvēcei un viņas pašaizliedzīgo mīlestību pret mūsu Biedrību, tad apakšā parakstījies ierosina, lai šo gadadienu mēs nosauktu par „Baltā Lotosa Dienu”...”

Pavēles tekstu publicēja pulkvedis Henrijs S. Olkots žurnālā Lucifers, X izlaidums, 57. numurs, 1892. gada maijā, 250. – 251. lpp.

„... Jūs nekad neiepazīsiet viņu tādu, kādu pazinām mēs, un tāpēc jūs nekad nevarēsiet spriest par viņu taisnīgi un objektīvi. Jūs redzat tikai lietu virspusi... Jūsu acīs J.P.B., tiem, kas viņu mīl pretēji viņai pašai, – labākajā gadījumā ir dīvaina, apbrīnojama sieviete, psiholoģiska mīkla; impulsīva un labsirdīga, bet tik un tā nav brīva no trūkumiem. Mēs, no otras puses ..., atrodam viņas iekšējā „Es” daudz dziļāku gudrību nekā jūs paši jebkad spēsiet uztvert ...” – Kuthumi. [6]

 

N.K. Rēriha glezna „Vēstnesis”, veltīta J.P. Blavatskai

 

Materiālu sagatavoja Irina Korotejeva (Maskava)

No krievu valodas tulkoja Līga Harju




[1]  Šeit un turpmāk (izņemot vietas, kur norādīts uz citiem avotiem) citāti no Mērijas K. Nefas grāmatas:
”Личные Мемуары Е. П. Блаватской” М. Издательство «Сфера» 1993г. Серия «Белый лотос».
1927. gadā pēc K. Džinaradžadasa kunga uzaicinājuma Mērija K. Nefa atbrauca uz Adjaru. Tur pēc Annijas Bezantes norādījuma viņa izpētīja un sistematizēja Teozofijas Biedrības arhīvus. Šī uzdevuma veikšanai viņai vajadzēja pārcilāt ļoti daudz papīru, grāmatu, avīžu, žurnālu, vēstuļu un brošūru. Drīz viņai kļuva skaidrs, ka Teozofijas Biedrības arhīvos glabājas ļoti daudz dokumentu, kas saistīti ar J.P.B. un ar kuru palīdzību varēja aizpildīt daudzus robus viņas biogrāfijā. Pēc Džordža Arundeila priekšlikuma Mērija publicēja rakstu sēriju par Blavatskas dzīvi un darbību. Ļoti daudzi minētajā grāmatā izmantotie materiāli ņemti no šī avota.

[2]  «Письма Махатм» Рериховский Центр духовной культуры, Самара, 1993г. М - Синнету, п. 46, с. 190.

[3] Елена Сикирич. Статья «Загадка сфинкса». Журнал «Новый Акрополь» [Электронный ресурс] – Электрон. дан. - Режим доступа: http://www.newacropol.ru/Alexandria/philosophy/Philosofs/EPB-spisok/sfinks/

[4] Г.С. Олькотт Издательство «Сфера», М, 2002г. «Практическая теософия» Страницы старого дневника.
http://agniyoga.roerich.info/index.php?title=%D0%9C%D0%BE%D1%80%D0%B8%D0%B0

[5] Оккультный мир Блаватской. М. Издательство «Сфера» 1996г. с. 445.

[6] Оккультный мир Блаватской. М. Издательство «Сфера» 1996г. с. 468.




 

uz augšu

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2017
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2017 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia