Sākumlapa

Diktāti

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem
  Atēna Pallāda  
  Kungs Šiva  
  Sanats Kumara
  Skolotājs Morija  
  Kungs Maitreija 
  Māte Marija  
  Kuthumi  
  Gautama Buda  
  J. Blavatska  
  Sen Žermēns  
  Jēzus  
  Konfūcijs  

Rozāriji

Noderīga
informācija

Kontakti

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

Gautama Buda



Buda Gautama[1]

(621.g. – 543.g. p. m. ē.)

Lielais gudrais no Indijas. Budisma pamatlicējs



Dzimšanas vieta un laiks. Ģimene. Leģendas.

Dzimšanas vieta – maza valstiņa Kapilavastu (tagadējā Nepālā) uz ziemeļiem no Indijas.

Dzimšanas laiks: ir atrasta urna ar Budas pelniem un datiem uz tās: 621.g.- 543.g. p.m.ē., pēc šiem datiem Buda dzīvojis 78 gadus. Mutiskie nostāsti liecina, ka viņš dzīvojis 100 gadus, bet 78 gadus darbojies kā Skolotājs. Gautama piedzima pirmajās maija dienās, pilnmēness laikā. Viņa vecāki bija no karaliskās Šakja dzimtas: tēvs Šudhodans un māte Maija. Prinča pilns vārds: Gautama (uzvarošais) Šakja-Muni (Šakja – dzimtas vārds, Muni – varenais žēlsirdībā, vientulībā un klusēšanā) princis Kapilavastu Sidhārtha (savu uzdevumu izpildījušais).

Buda nav personas vārds. Šis vārds apzīmē cilvēka apziņas stāvokli, kas iepazinis Patiesību un apguvis augstāko Gudrību. „Buda tiešā tulkojumā nozīmē apgaismotais”[2].

Budas vārds, tāpat kā citu Lielo Gudro vārdi, ir leģendu apvīts. Viena no leģendām vēstī, ka Buda izvēlējies Maiju par savu māti kā vistīrāko no sievietēm un iegājis viņas ķermenī skaista balta ziloņa izskatā. Balta ziloņa tēls indiešu teiksmās ir dievišķā Avatara Višnu piedzimšanas simbols (Avatars – Dievišķā iemiesošanās). Cita leģenda stāsta, ka lielais Riši Atiša, Himalaju vientuļnieks, ieradies apsveikt jaunpiedzimušo Bodhisatvu (Debesu Dēlu Budu). Pēc tā laika paradumiem piektajā dienā pēc Bodhisatvas piedzimšanas 108 gudrie – bramini sapulcējās karaļa pilī, lai dotu princim vārdu un pareģotu nākotni. Paši zinošākie no viņiem pareģoja, ka princis attālināsies no pasaules, pirms tam ieraudzījis četras zīmes – vecu vīru, slimnieku, mirušo un vientuļnieku, un ka viņš ar laiku kļūs par Budu.

Princis Sidhārtha tika audzināts kā troņmantinieks. Viņš varēja izbaudīt visus priekus, ko dod skaistums, veselība, vara un bagātība. Sasniedzis vīra vecumu, viņš apprecējās ar apbrīnojami skaistu meiteni. Viņš visādi tika pasargāts no ciešanām un nelaimēm. Četras pareģotās tikšanās iepazīstināja viņu ar cilvēku ciešanām un lika mainīt likteni. Sajuzdams nepārvaramu vēlēšanos atklāt cilvēku ciešanu cēloni, viņš nolēma pamest pili, vecākus, mīļoto sievu, jaunpiedzimušo dēlu.

Galvenie dzīves posmi.

24 gadu vecumā (pēc citiem datiem – 29 gadu vecumā) princis atstāja pili un devās klejojumos pa pasauli. Viņš gāja vistīrākās dzīves ceļu, dziļās pārdomās, kolosālā prāta sasprindzinājumā. Tajā laikā Indijā daudzus aizrāva garīgie meklējumi. Simtiem cilvēku, veci un jauni atstāja savas mājas garīgo atklāsmju dēļ un kļuva par vientuļniekiem, lai meklētu gudros, kas palīdzētu viņiem atrast īsteno dzīvi. Starp vientuļniekiem princis atrada pieredzējušus skolotājus. Tie iepazīstināja viņu ar filozofiskajām mācībām, ar apceres metodēm un sava ķermeņa pārvaldīšanas metodēm, tomēr ne pie viena no tiem viņš neatrada augstāko patiesību, kas dāvātu atbrīvošanos no ciešanām. Vairākus gadus viņš dzīvoja tāpat kā parasti dzīvo askēti, klejojot pa mežiem, staigādams no viena ciema uz otru, iztikdams no žēlastības dāvanām. Tie bija skarbas askēzes gadi. Viņš pakļāva sevi vissmagākajiem pārbaudījumiem, lai sasniegtu apgaismību un atrastu Augstāko Patiesību. Viņš nesargājās no svelmainās saules, no lietus, no kukaiņiem. Atteicās pat no barības minimuma, līdz zaudēja samaņu. Pārliecinājies praksē, ka askētismam nav nekādas vērtības, Gautama novērtēja to kā maldu ceļu, ar ko izraisīja naidīgumu no askētu puses.

Kā vēsta nostāsts, Buda, tāpat kā citi lielie askēti, tika pakļauts briesmīgiem kārdinājumiem, ar kuriem dēmonu valdnieks, ļaunuma gars Māra, centās iznīcināt viņa pūles. Ļaunuma ģēniju leģioni čukstēja Sidhārtham šaubu vārdus. Briesmīgi monstri aplenca askētu. Valdzinošu Apsaru, Māras meitu pūlis mēģināja sagūstīt Gautamu ar saldkaislu uzvedību un solījumiem. Pats dēmonu vadītājs solīja Budam visas zemes valstis un to godību, ja viņš atteiksies no gudrības meklēšanas. Pārvarējis visus kārdinājumus, Šakja-Muni sasniedza augstāko gudrību, sasniedza apgaismību. Bodhi Gaijā, svētajā birzī upes krastā, vietā, ko sauc par Uruvellu[5] , nāca tik ilgi meklētā Augstākā Atklāsme. 29 gados viņš ieguva pilnīgas Zināšanas un Patieso Gudrību, kļūdams par Budu. Doma kļuva tīra un tiecās uz darbu, ko viņam bija jāveic.

Budistu nostāstos ir teikts arī par Skolotāja ceļojumiem aiz Indijas robežām – uz Tibetu, Hotanu, Altaju. Seni nostāsti vēstī par lielo slepeno Budas ceļojumu pa Āzijas ceļiem, par viņa Baltā kalna (Beluhas) apmeklējumu Altajā. Slepenajās grāmatās ir ziņas, ka līdz sludināšanai Benaresā Buda mācījās gudrības noslēpumus Himalaju Svētmītnē.

Savu pirmo slaveno svētrunu par savas mācības galvenajiem pamatiem Buda teica parkā netālu no Benaresas. Drīz ap viņu sapulcējās kopiena, kas ātri vērsās plašumā. Kopienā pieņēma visus – bez kastu, dzimuma un īpašuma atšķirībām. Iestāšanās un izstāšanās bija brīvas. Atnācējs tikai izteica gatavību kalpot Budas mācībai. Ja aizgājušais atgriezās, viņam uzdeva tikai vienu jautājumu: „Vai nenoliedz?” Izskaužot noliegšanu, mācība nevienu nepaverdzināja. Likumu nebija daudz, un tie bija virzīti uz skolnieku patstāvības veicināšanu. Buda tiecās uz to, lai dzīve kopienā būtu priecīga. Apmācība sākās ar sirds un apziņas attīrīšanu no aizspriedumiem un sliktām īpašībām. No skolniekiem tika prasīta tikumiskā tīrība un atteikšanās no personiskā īpašuma. „Īpašuma sajūta tiek mērīta nevis ar lietām, bet ar domām. Cilvēkam var piederēt lietas, bet viņš var nejusties kā īpašnieks”. Buda ieteica turēt mazāk mantu, lai nebūtu tām jāvelta daudz laika.

Uz kopienu nāca arī ar ģimenēm. Obligāts nosacījums bija, ka jābūt vienai sievai un ir jābūt tai uzticīgam. Buda centās izvairīties no aizliegumiem. Nebija aizlieguma lietot gaļu tiem, kas vēlas. Bija aizliegums lietot alkoholu.

Buda ieteica atturēties no visa negatīvā un veicināt visu skaisto. „Es mācu, Sinha, veikt tādas darbības, kas ir taisnīgas un pareizas rīcībā, vārdos un domās; es mācu visu to dvēseles stāvokļu izpausmi, kas ir taisni un nenes ļaunumu”. Viņa mērķis bija skolnieku dvēseles izaugsme un attīstība. Buda centās satuvināt skolniekus, radīt viņiem vislabākos apstākļus augstāko zināšanu apguvei. Kad skolnieks valdīja pār savām jūtām, atsakoties no visa personiskā, Skolotājs deva viņam uzdevumu un deva pieeju dziļām zināšanām. Buda centās audzināt darbiniekus vispārējam labumam, jaunās apziņas radītājus un kopienas vēstnešus, kas gatavi nest Jauno Mācību. Viņš sūtīja tos dzīvē par skolotājiem un jauno kopienu pamatlicējiem.

45 gadu laikā Buda mācīja un veidoja kopienas Gangas ielejā, netālu no Benaresas. Nostāsts vēstī par Gautamas dzimtās pilsētas apmeklējumu, par tikšanos ar tēvu, ar sievu, par viņa brāļa un dēla pievēršanos jaunajai Mācībai, kā arī par to, ka daudzi pievērsās Mācībai – karaļi, parastie mirstīgie, bagātie un nabagie.

80 gadu vecumā Buda sasniedza Nirvānu[3], un tāpēc viņu uzskatīja par mirušu dzīvo pasaulei. Īstenībā Buda nodzīvoja 100 gadus. Viņš beidza savu Skolotāja darbību Kušinagarā. Budas mirstīgās atliekas tika sadedzinātas.

Budas iekšējais Tēls.

„Nekad nav bijusi tāda lielā reliģiskā reforma, kurai nebūtu piemitusi sākotnējā tīrība. Pirmie Budas sekotāji, tāpat kā Jēzus mācekļi, visi bija cilvēki ar visaugstāko tikumību.”
„Es nešaubīdamies saku, – savukārt atzīmē Bartolomeo Sent-Ilērs, – ka, izņemot Kristu, starp reliģiju pamatlicējiem nav tīrākas un aizkustinošākas figūras par Budu. Viņa dzīve ir nevainojama. Viņa pastāvīgā varonība ir tāda pati kā viņa pārliecība... Viņš pats ir pilnīgs visu to tikumu piemērs, ko viņš sludina; viņa pašuzupurēšanās, viņa žēlsirdība, viņa nemainīgā labsirdība nepamet viņu ne uz mirkli... un, kad viņš mirst savu skolnieku rokās, viņš mirst ar gudrā mieru, kas ievērojis tikumību visā savā dzīvē.”[4]

Mācība.

Budisma pamatdoma: viss Kosmosā tiecas uz pastāvīgu atjaunotni. Nav nemainīgas dvēseles, tā nepārtraukti mainās. Kosmosā viss ir pakļauts Cēlonības Likumam: ne cilvēki, ne Dievi nav šī universālā likuma izņēmums. Būtnei, kas radījusi cēloņus, jāuzņemas par tiem atbildība šajā vai jaunā iemiesojumā, ko tā saņems atbilstoši savai karmai: labajām vai sliktajām domām un darbiem. „Es nemācu neko citu kā Karmas Likumu”. Buda mācīja, ka nav patstāvīga „Es”, kas nošķirts no dzīves. Tā kā nav atsevišķa „Es”, tad nevar teikt, ka man kaut kas pieder. Apzinoties likumu par vienotību Kosmosā, tiek izslēgts īpašuma jēdziens. Gautama Buda deva pasaulei Dzīves Mācību, kuras uzdevums bija iemācīt cilvēkus izmantot Lielās Patiesības ikdienas dzīvē. Viņš mācīja dzīves ētiku.

Buda apgalvoja, ka ciešanu un visu cilvēces nelaimju avots ir apziņas tumsība, vēlēšanās un iekāres. Gara tumsība – vislielākais ļaunums un pārkāpums. Viņš atklāja, ka atbrīvošanās no ciešanām iespējama apziņas apskaidrības ceļā, pakāpeniskas sevis pilnveidošanas ceļā. Atklājis ceļu uz šo Patiesību, Buda iedalīja to astoņās precīzās pakāpēs: izzināšana, kas pamatojas uz Cēlonības Likuma apguvi, domāšana, runa, darbība, dzīve, darbs, modrība un pašdisciplīna, koncentrēšanās. Cildenais astoņu pakāpju Ceļš – tas ir jūtu harmonizācijas un Arhata labo, pilnīgo īpašību sasniegšanas ceļš: līdzcietības, tikumības, pacietības, vīrišķības, koncentrēšanās un gudrības sasniegšanas ceļš.

Pašizziņas ceļā cilvēku sagaida 10 šķēršļi vai važas: personības ilūzija, šaubas, māņticība, ķermeniskās kaislības, naids, pieķeršanās Zemei, vēlmes pēc baudas un apmierinājuma, lepnība, pašapmierinātība, gara tumsība. Tikai saraujot visas šīs važas, var iegūt augstāko zināšanu un sasniegt atbrīvošanos – Nirvānu. Par maz ir tikai atzīt mācību. Tā ir jāpielieto dzīvē. Viss ir sasniedzams tikai ar personiskām pūlēm, ar cilvēku rokām un kājām. „Nemirstība ir sasniedzama tikai ar pastāvīgiem labiem darbiem; un pilnību var sasniegt tikai caur līdzcietību un žēlsirdību.”

Darīt labu un izzināt, lai sasniegtu nemirstību, – tam nav sakara ar Cildeno Ceļu. Nirvāna – tas ir nesavtības simbols. „Dzīvei jānorit bez domām par kaut kādiem apbalvojumiem un sasniegumiem, tikai tāda dzīve ir viscildenākā”. Cildenā Ceļa pamats ir tikumiskajā tīrībā. Sasniegt augstāko mērķi – Nirvānu var, ejot tikumības ceļu.

Buda mācīja izzināt Dabas un paša dvēseles Likumus, neiekalt važās pašiem sevi, saskatīt ciešanu cēloņus un prast izlabot tos ar svētīgām darbībām, patstāvīgi izzināt Patiesību, cienīt savu ticību un nenopelt citas, nenoliegt, dalīties zināšanās ar citiem. Viņš mācīja domu un darbību bezbailību. „Augstāk par visu ir doma”. „Viss notiek ar domu”. Tā rada gan labu, gan ļaunu. Viņš mācīja aptvert pretstatus.

pazīstamus nostāstus un teiksmas. Viņa runa pārliecināja ar vienkāršības spēku un saprotamību.

Budas mācība nesatur nekādu vardarbību. „Viņš vada citus, neizmantojot vardarbību”. „Viņu sauc par cildenu, jo viņš nepielieto vardarbību ne pret vienu dzīvu būtni.”

Buda noraida personības pielūgsmi. „Mācība glābj ne tāpēc, ka to dod Buda, bet tāpēc, ka tā ir atbrīvošanās”. Mācības galvenais princips – meklē patiesību pats. Netici tikai tādēļ, ka tic citi. Izpēti. Tāpēc augstu tika vērtēti jautājumi, mācāmā materiāla brīva apspriešana. Patiesība – tā ir brīvība.

Buda virzīja savus skolniekus uz nākotni, novēlēdams saviem skolniekiem viņu godāt mazāk nekā to Skolotāju, kas atnāks nākotnē. Vēsture nepazīst citu šādas pašatteikšanās piemēru. „Es neesmu pirmais Buda, kas atnācis uz Zemi, tāpat arī nebūšu pēdējais. Noteiktā laikā cits Buda nāks pasaulē, apveltīts ar augstāko apgaismību un gudrību, laimīgs, aptvēris visu Visumu, Apslēptais, nepārspējamais tautu Vadonis... Viņš pasludinās taisnu dzīvi, pilnīgu un tīru, kādu pašlaik sludinu arī es... Viņa vārds būs Maitreija.”

Budisma reliģiskie traktāti („Pratimokša Sutra” u.c.) satur šādus desmit baušļus. „1. Tu nedrīksti nokaut nevienu dzīvu būtni. 2. Tu nedrīksti zagt. 3. Tu nedrīksti pārkāpt savu šķīstības solījumu. 4. Tu nedrīksti melot. 5. Tu nedrīksti atklāt citu noslēpumus. 6. Tu nedrīksti vēlēties savu ienaidnieku nāvi. 7. Tu nedrīksti vēlēties citu bagātības. 8. Tu nedrīksti lietot apvainojošus un lamu vārdus. 9. Tu nedrīksti nodoties greznībai (gulēt mīkstā guļvietā un būt slinks). 10. Tu nedrīksti pieņemt zeltu un sudrabu.”[4]

Misija.

Lielais Skolotājs sintezēja visu Vispārības labuma Skolotāju Novēlējumus, kas nākuši pirms viņa. Viņš no jauna atklāja cilvēkiem „Vēdas”. Viņš parādīja Evolūcijas mērķi kā radošo sadarbību ar Kosmosu un Tālajām Pasaulēm. Buda bija pirmais Piektās Rases kopienas loceklis. Viņš bija pirmais zinātniskais kopienas loceklis. Viņš nostiprināja Pasaules Kopienas ideju kā vispasaules tautu sadarbību: nekas nepastāv ārpus sadarbības un savstarpējās palīdzības. Viņš pirmais sāka runāt par cilvēku līdztiesību, uzstājās pret kastām. Viņš bija pirmais reliģiju vēsturē, kas sludināto īstenoja darbībā.

Viņa Mācības dzīvotspēju apstiprina pārliecinoši fakti. Budisms nav sevi apkaunojis, uzspiežot ticību ar uguni un zobenu, un mazāk nekā citas reliģijas ir bijis pakļauts izkropļojumiem 27 gadsimtu laikā.

„Pie noslēpumainās Uruvellas[5] Buda tuvojas visvienkāršākajai visa uzkrātā izpausmei. Un Nairnagaras krastos viņā ataust apņēmība teikt vārdus par kopienu, par atteikšanos no personiskā īpašuma, par darba nozīmi vispārējam labumam un par zināšanu nozīmi. Iedibināt zinātnisku pieeju reliģijai bija īsts varoņdarbs. Atmaskot priesteru un brahmaņu savtīgumu bija augstākā bezbailība. Atklāt patiesās cilvēcisko spēju sviras bija nedzirdēti grūti. Ķēniņam atnākt varena nabaga izskatā bija neparasti skaisti.

Cilvēces evolūcijas apzināšanā kopienas locekļa Budas tēls ieņem neapstrīdami brīnišķīgu vietu”[6]

„Diženā Budas Individualitāte, Viņa Ugunīgais Ego, ko apņem matērija Lucida [vissmalkākā un tomēr necaurspīdīgā mirdzošā viela], tagad mīt sfērās, kas ietver mūsu planētu. Armagedona bargajā stundā daudzus Ugunīgos Iemītniekus var sastapt sfērās, kas nav ļoti tālu no Zemes, jo ugunīgo enerģiju tuvošanās padara iespējamu šādu pietuvošanos. No tā jūs varat saprast, cik bargs ir laiks, kurā mēs dzīvojam, un kādi Spēki piedalās mūsu planētas glābšanā.”[2]






[1] Dzīvesstāsts publicēts grāmatā: "Великие Моралисты" В.И. Полян

[2] J. Rērihas "Vēstules".

[3] „Nirvāna – visu individualitātes elementu un enerģiju pilnīgs stāvoklis, kas sasniegusi visaugstāko iespējamo intensitāti pašreizējā kosmiskajā ciklā”. Tas ir viens no daudzajiem jēdziena Nirvāna skaidrojumiem, ņemts no grāmatas „Budisma pamati” (Е. И. Рерих „Основы буддизма”).

[4] Е.П. Блаватская „Разоблачённая Изида”.

[5] Pareizāk – Uruvilves, Nairnagaras upes krastā, tagadējās Bodhi Gaijas tuvumā, Indijas ziemeļaustrumos; saskaņā ar nostāstu šeit Buda sasniedza apskaidrību.

[6] Н. Рерих „Алтай – Гималаи”.

 

Tulkoja Līga Harju


uz augšu

 

Copyright © 2008 - 2017 SiriuS. All rights reserved.
Tatyana Mikushina
Latvia